Ceļā/7 septembris, 2021/Latviešu valoda, Vietas un ceļojumi Latvijā
- DAŽAS NO SKAISTĀKAJĀM VIETĀM VIDZEMES JŪRAS PIEKRASTĒ
Braucot pa Tallinas šoseju redzam nepārprotamu norādi par Randu pļavām. Turpat blakus arī neliels stāvlaukums, kurā esam vienīgie ap pulksten vienpadsmitiem. Iepazīstamies ar informāciju turpat blakus un dodamies norādītajā virzienā. Sākumā taka ved paralēli šosejai cauri mežam, pa taku, kuru klāj koku saknes. Tāpēc pārvietošanās ar bērnu ratiņiem ir nedaudz sarežģītāka, tomēr veicama. Tālāk, mitrajās vietās ir koka laipas, pa kurām pārvietošanās ideāla. Bet cauri pļavām tās paliek šaurākas, gandrīz precīzi ratu platumā, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem.
Kad nonākam līdz pļavām, pārvietošanās šeit ir kā pa izveidotu labirintu, jo niedres ir krietni pāri cilvēka augumam. Bet šeit neaug tikai niedres. Pļavās, aptuveni 200 ha platībā sastopamas aptuveni 600 sugas, tajā skaitā retas un apdraudētas. Kaut kas arī vēl zied. Ejot starp niedrēm ir ļoti silti, tās pasargā no vēja. Teritorija ir dabas liegums un pa ceļam ir informatīvie stendi par pļavu apsaimniekošanas vēsturi, kā arī sastopamajiem augiem un putniem. Šīs pļavas ir arī starptautiski atzīta putnu migrācijas un ligzdošanas vieta, kurā 2006. gadā iekārtota taka un putnu vērošanas tornis, uz kuru tad arī dodamies.
Blakus tornim atrodas nojume ar informāciju par takām un ārpusē soli ar galdiem.
No torņa paveras skats uz pļavām. Tiešām aizņemtās platības ir iespaidīgas. Nokāpuši lejā, atpakaļceļā uz stāvlaukumu vēl gribam aiziet uz jūru, jo pa ceļam pamanījām norādi.
Pie jūras atrodam nelielu, skaistu pludmalīti, brīvu no augiem. Bērni izmanto iespēju paspēlēties smiltīs. Atšķirība no citām vietām, uz jūru ved pontonu taka.
Dodamies tālāk…
Ainaži atrodas pie pašas robežas un to te var just, redzam daudz Igaunijas numurzīmes. Vēsturiski nozīmīgajai pilsētai, kurā atradās pirmā jūrskola, izbraucam cauri pa galveno – Valdemāra ielu. Šeit arī redzami galvenie arhitektūras un vēstures pieminekļi – bāka, Ainažu Jūrskolas muzejs, Veides pils, Ugunsdzēsības muzejs un ugunsdzēsēju depo un citas ievērojamas ēkas, kuras gan apskatām no auto, jo mūsu mērķis ir Ainažu mols.
Pietuvojoties Igaunijas robežai pavisam rokas stiepiena attālumā, atrodam koka taku, kas ved uz Ainažu molu. Tā ir labiekārtota ar soliņiem un takas sākumā atrodas galdiņi, kur ieturēt līdzpaņemto maltīti. Līdz molam nav tālu, bet ar to arī diemžēl mūsu pastaiga beidzas, jo no laukakmeņiem būvētais mols ir pārāk bīstams mazajām kājiņām.
Aptuveni puskilometru garais Ziemeļu mols ir iespaidīga būve. Tas ir vienīgais Ainažu ostas liecinieks, kas būvēts 1912. gadā, lai pasargātu ostu no postošajiem ziemeļu vējiem, un savienotu to ar dzelzceļu.
Atpakaļceļā, gluži tāpat kā citi Ainažu mola apmeklētāji, aizejam līdz robežpunktam, kur ir iespēja apskatīt veco 1919. gada robežstabu, kas novietots, nospraužot robežu starp Igauniju un Latviju.
Dodamies atpakaļ Rīgas virzienā, pa ceļam ieturot līdzpaņemto maltīti Salacgrīvas Sporta un atpūtas kompleksā “Zvejnieku parks”.
Atguvuši spēkus, saprotam, ka laiks pietiek vēl vienam apskates objektam, kas ilgāku laiku jau ir manā must-see sarakstā.
Bākas man vienmēr likušās tādas mistiskas, ar savu auru un stāstu. Tāpat arī mūsu nākošais apskates objekts, kas ir piedzīvojis ļoti satraucošu stāstu, kas turpinās vēl šodien. Tā ir Ķurmraga bāka, kas atrodas Vidzemes piekrastes izteiktākajā zemesragā – Ķurmragā.
13,9 metrus augstā bāka uzbūvēta 1923. – 1924. gadā 20 metru attālumā no jūras piekrastes. Taču 1967. gada vētrā tā nogāzusies no krasta un tās uguns nodzēsta. Tā bāka lēnām ceļojusi jau 50 gadus.
Pie pašas bākas nav iespējams piebraukt, ar kājām ir jāiet aptuveni 1,5 km. Bet tā kā laiks ir skaisti saulains, pastaiga gar jūru ir tieši laikā. Šeit akmeņu nav tik daudz un krasts ar ratiem viegli izbraucams, tikai sākumā no stāvkrasta, tie pa kāpnēm jānones.
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!