Pēdējā laikā arvien vairāk sastopos ar informāciju un citu ceļotāju pieredzi, apmeklējot dažādas purvu takas Latvijā. Un tas kļūst arvien populārāk. Arī es vairākas no tām esmu apmeklējusi.

Šajās brīvdienās, esot Ziemeļvidzemē, Rūjienas apkārtnē, apmeklējām pavisam nelielu purva taku, par kuru daudzi droši vien nav pat dzirdējuši – Oleru purva taka.

Oleru purvu apmeklējām neilgi pirms saulrieta, kad purvs iekrāsojās zeltainās krāsās. Gribējām redzēt, kāds purvs izskatās, mostoties no ziemas miega.

Braucot pa Rūjienas-Rencēnu ceļa posmu, nogriežoties uz Oleriem, atbraucam līdz skaistai norādei par purva taku.

Pretējā pusē šīm norādēm, redzama cita norāde – Nazāra priede – koks, pie kura 1905.gadā nošauts dumpinieks. Pats koks gan izskatījās pavisam bēdīgi, nokaltis, pie tā piemiņas zīme.

Šeit vēl izskatās gana ziemīgi, mežmalā ir sniegs un ledus, meža taciņa uz purva taku apledojusi. Mazākā gājēja kājiņām tas ir krietns pārbaudījums.

Tātad, lai nokļūtu uz īstās purva takas, vispirms ceļš jāmēro cauri mazai meža taciņai. Apkārt diezgan mežonīgi, koki sagāzušies, rodas tāda pirmatnīga sajūta. Tas tāpēc, ka šis ir dabas liegums, kurš ir cilvēku maz pārveidots.

Uzkāpjot diezgan kustīgā tiltiņā, ar daļēji nolūzušiem balstiņiem, pavisam drīz esam nonākuši līdz ierīkotajai koka takai. Attālums veicams salīdzinoši ātri, jo takas garums ir tikai ap vienu kilometru.

Drīz vien var redzēt nelielo skatu torni, kas izvietots takas galā. Kaut arī tas tik tiešām ir neliels, skats no tā paveras diezgan plašs. Redzams pārejas un sūnu purvs.

Kā izrādās, purvs radies cilvēku darbības rezultātā, kad kādreizējais netālu esošās Oleru muižas īpašnieks barons Krīdeners nolaidis ezera ūdens līmeni, kas veicinājis teritorijas aizaugšanu (vairāk informācijas informatīvajā stendā pie norādes uz purva taku).

Uzkāpuši skatu tornī, lūkojamies uz saulrieta apmirdzēto purvu, tāds miers visapkārt… Tik kaut kur tālumā dzirdamas dzērves. Izskatās, ka purvs tā īsti vēl nav pamodies no ziemas miega.
Sāk satumst un dodamies atpakaļ. Laikam būs jāatbrauc šeit vēl pēc kāda laika, kad ziemīgo skatu būs nomainījis pavasaris vai vasara un pavērsies pavisam cita ainava.

Kā negatīvo varu minēt to, ka objektu ir grūtības sasniegt cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gados vecākiem apmeklētājiem un vecākiem ar bērnu ratiņiem.

Pozitīvi ir tas, ka ir izvietots informatīvais stends, kā arī norādes. Iesaku šo objektu apmeklēt, ja esat Ziemeļvidzemē. Mūsu izieto maršrutu iespējams pagarināt, ar pastaigu līdz Oleru muižai.