Lieldienas ir laiks, kad daba mostas. Un iepazīt procesus dabā, īpaši ar mazajiem pētniekiem, palīdz dažādas dabas izziņas vietas Latvijā.

Jau iepriekš rakstīju par Oleru purvu, kas atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Šoreiz gribētu pastāstīt par vēl vienu apskates vērtu vietu šajā rezervātā – Lustiņdruvas dabas taku Kārķos, Ķires upes krastos, Valkas novadā.

Oficiālā “ieeja” Lustiņdruvas dabas takā meklējama pie karšu paviljona Rūjienas-Valkas šosejas malā, kuru nepamanām un pabraucam garām. Toties nedaudz uz priekšu, upes ielejā pamanām estrādi un nolemjam, ka šeit varētu sākties dabas taka. Tā arī ir, pastāv vairāki varianti, kā izstaigāt dabas taku.

Nonākot lejā līdz estrādei, redzam, ka koka laipa ved iekšā mežā. Laikam būs īstā vieta. Pa ceļam satiekam vietējos atpūtniekus, kas upes krastā speciāli izveidotā vietā, kurina ugunskuru. Par visu ir padomāts, teritorija labiekārtota.

Kā vēsta informācija Valkas novada tūrisma mājas lapā, šī teritorija jau vēsturiski veidota kā atpūtas, pastaigu un sportošanas vieta vietējiem iedzīvotājiem. Vieta, kur pat padomju laikā deguši Jāņu ugunskuri… Bet ar laiku nedaudz piemirsta un pamesta, līdz 2008. gadā pašvaldība sākusi atdzīvināt vietu, katru gadu to papildinot ar jauniem objektiem.

Ienākot mežā, pirmais, ko pamanām, ir Lielais krēsls, no kura paveras skats skats uz apkārtējo teritoriju. Interesanta pieeja skatu tornim.

Nogriežamies pa kreisi. Ejot pa taku, ik pa laikam norādes pie kokiem. Varbūt pieaugušajiem liksies mazliet komiski, ka šeit izvietotas tādas norādes kā – parastā egle, parastā ieva utt. Bet mazajiem dabas pētniekiem tas ir tieši laikā.

Tā, iepazīstot kokus un krūmus, esam nonākuši līdz vienam no interesantākajiem objektiem šajā teritorijā – kukaiņu viesnīcai, kas būvēta 2014.gada aprīlī mākslinieka Raimonda Briča vadībā un vēlāk Meža dienu laikā profesora Voldemāra Spuņģa un dabas pētnieka Māra Oltes vadībā cilvēku sapildīta ar sprunguļiem, niedrēm, māla ķieģeļiem u.c dabīgiem materiāliem, kas piemēroti dažādu kukaiņu dzīvesveidam. Šobrīd gan dzīvību kukaiņu viesnīcā nemanījām, izņemot vienu kūniņu, kuras iemītnieks to jau bija pametis. Pati viesnīca – kaut kas citur neredzēts un interesants veids, kā iepazīt dzīvo dabu.

Apskatījuši grezno kukaiņu viesnīcu, dodamies uz priekšu un nonākam pie karšu paviljona – vietas, kur mums vajadzēja sākt pastaigu pa taku. Bet nu neko, mazliet ačgārni sanāca sākt.

Karšu stendā iespējams uzzināt vēl vairāk par šo vietu un Kārķu pagastu kopumā. Mūsu uzmanību gan vairāk piesaistīja koka klavieres, kurās taustiņi izveidoti no dažādiem kokiem. Atliek tik ieklausīties katrā no tām un sadzirdēt nianses. Un tādas patiešām ir.

Pamuzicējuši, pretējā pusē aplūkojam Jāņu saieta priedi, kur kādreiz pulcējušies Jāņu svinētāji un krustakmeni pie tās.

Atpakaļ dodamies pa to pašu taku atpakaļ, līdz lielajam krēslam. Uz priekšu no tā, atrodam lielus ratus, kuros iekāpjam nedaudz atpūsties.

Netālu no ratiem, izveidota aktivitāšu taka no koka bluķīšiem.

Kalna augstākajā punktā pamanām meža telefona klausuli, kas izraisīja sajūsmu mazākajam pētniekam. Otra klausule atrodas ielejā. Parunājāmies! Informatīvajā stendā var izlasīt informāciju par to, kas ir meža telefons un kā tas darbojas.

Visbeidzot apskatām bebru taku, kas ved gar Ķires upes krastu, kur skaisti saziedējušas pamīšlapu pakrēslītes ar dzelteni zaļiem ziediem.

Taka izbeidzas nekurienē un varam doties atpakaļ. Iespējams, nākotnē taka tiks pagarināta, jo arī šis posms izskatījās gana jauns.

Izejot cauri nelielai birzītei, nonākam pie ēkas, kur šobrīd izvietots doktorāts. Pa ceļam redzam arī trošu atrakciju, bet tā šobrīd aizņemta un dodamies tālāk. Pa ceļa malu nonākam atpakaļ sākuma punktā pie estrādes. Lielās šūpoles gan brīvas un gaida tieši mūs. Kā gan Lieldienās bez šūpošanās.

Ejot uz auto, vēl nopriecājamies par oriģinālo velostatīvu velotūristiem, kas tapis 2015.gada Meža dienās.

Kopumā varu teikt, ka Lustiņdruvas taku ir vērts iekļaut savā tūrisma maršrutā, ja apceļojat Ziemeļvidzemi (par citiem objektiem citreiz). Šeit nav problēmas ar auto novietošanu, taka apskatāma bez maksas.

Prieks, ka šādas takas tiek veidotas un ļauj iepazīt procesus dabā gan lieliem, gan maziem, gan vienkārši pastaigāties gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem pa skaisti sakoptu vidi.