Ceļā/2 augusts, 2019/Vietas un ceļojumi Latvijā
-
PAR VIETĀM KO REDZĒT NO RĒZEKNES LĪDZ BALVIEM
Pienākusi ir mūsu ceļojuma pēdējā diena. No rīta spīd saulīte un ir cerība, ka šī diena būs saulaināka par pārējām. Tomēr prieki ir īsi un līdz ko esam paēduši sātīgās brokastis viesu namā un esam gatavi doties ceļā, tā laiks sabojājas. Bet esam optimistiski noskaņoti šodien vēl daudz ko redzēt.
Sākam ar vēl dažiem foto pie viesu nama dienasgaismā.
Pie viesu nama no rīta
Lendži
Lendži ir pagasta centrs Rēzeknes novadā. Kamēr nebiju ķērusies pie maršruta veidošanas, par šādu vietu nebiju dzirdējusi. Kāpēc tad iekļāvu šo vietu savā maršrutā? Izrādās šeit top vēl viena no Latgales garšām – kafija. Šeit tiek grauzdēta kafija Kuup. Uzņēmīgi cilvēki, pametot darbu Rīgā, ir atgriezušies šeit, savā dzimtajā vietā, lai grauzdētu kafiju. Tieši šodien no rīta, gatavojoties rakstīt šo ceļojuma aprakstu, internetā pamanīju interviju ar pašu idejas autoru. Iedvesmojoši!
Šo kafiju jau redzējām Rēzeknes veikalā un vakar Ausmeņa kebabā, bet nolēmām, ka autentiskāk būtu nopirkt to šeit, kur kafija reāli top.
Lendžu veikalā rinda, bet pēc kafijas esam ieradušies tikai mēs, pārējie iepērk stiprākus dzērienus.
Iepirkšanās Lendžu veikalā
Ēdot nopirkto saldējumu, skatāmies, ka iedzīvotāji gatavojas sporta svētkiem, tiek norobežoti laukumi un trases. Viss vēl priekšā, bet mēs dodamies tālāk. Braucot no Lendžiem uz Ludzu pa mazajiem ceļiem, var vērot ļoti skaistas ainavas. Kaut kur maza baznīciņa ceļmalā, bet pretējā pusē skaista pauguraina ainava ar Latvijas brūnajām. Patīk man šīs dabiskās ainavas.
Ceļmalas ainavas
Ludza
Pietuvojoties Ludzai, domājam, cik labi bija braukt pa grantēto ceļu, jo asfaltētais sastāv no vieniem ielāpiem, nu tā, ka ielāps uz ielāpa un vēl viens pa virsu. Bēdīgi, ka tāds ceļš ved uz Latvijas senāko pilsētu. Tieši šī iemesla dēļ esam nolēmuši nedaudz pastaigāties pa Ludzas viduslaiku pilsdrupām. Laiks šeit nelutina, līst un ir vējains, bet skati, kas paveras no kalna ir to vērti. Skaists skats uz koka apbūvi un ezeriem. Kalnā atrodas arī Ludzas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca. Skaistu vietu kādreiz bija izvēlējušies pils saimnieki.
Ludza
Malnava
Nedaudz lietus izmērcēti, braucam tālāk pēc nākošās Latgales garšas. Tā gan ir garša tikai pieaugušajiem. Mūsu nākamais mērķis – Latgolys šmakovka Malnavā.
Malnava atrodas Kārsavas novadā. Ciems izaudzis ap Malnavas muižu, vēlāk šeit ierīkots Malnavas sovhoztehnikums. Pati muiža kara laikā nopostīta, bet tās vietā atjaunotajās telpās šobrīd darbojas Malnavas koledža. Tas ievieš dzīvību šajā pierobežas ciemā.
Kad piebraucam pie dedzinātavas “Latgolys šmakovka“, kas izvietojusies bijušās pienotavas telpās, daži apmeklētāji jau ir priekšā un izrādās, ka uz ekskursiju. Tā nu neplānoti tiekam arī pie stāsta paša saimnieka vadībā. Tas ir ļoti atraktīvs un interesants stāsts. Vispirms apskatām melnāko pirti pasaulē, tad apskatām pieguļošo teritoriju un visbeidzot telpās uzzinām, kā top stiprais dzēriens. Uzzinām arī, kā radies nosaukums šmakovka un kādas ir grūtības nodarbojoties ar šo arodu. Kamēr pieaugušie klausās visus šos noslēpumus, bērns ar saimnieka atļauju drīkst pasēdēt uz mocīša. Tas rada tādu prieku!
Un vēl kāds ļoti interesants fakts man kā cilvēkam, kam interesē 20. gadsimta vēsture. Malnavas muiža ir vienīgā Latvijā, kurā ir viesojies Ādolfs Hitlers 1941. gadā, jo šeit atradās armijas grupas “Ziemeļi” štābs. Un šis fakts ir dokumentāli apstiprināts. Noskatāmies īsu dokumentālo filmu par šo vizīti.
Latgolys šmakovka
Atvadāmies no saimnieka, kurš iesaka vēl dažus tuvākās apkārtnes objektus, kurus būtu vērts apmeklēt un dodamies nedaudz pastaigāties pa muižas parku. Parka teritorijā no Otrā pasaules kara laika saglabājušies divi bunkuri. Viens ir koši izkrāsots un nu kļuvis par skatuvi. Otrs ir nedaudz vairāk nomaskējies starp kokiem.
Malnavas bunkuri
Numernes valnis
Tā lūk, braucām pēc Latgales garšas, bet uzzinājām un redzējām vēl daudz ko citu. Pēc kārtīgās devas vēstures, tagad vairāk pievērsīsimies dabai, braucam uz Numernes valni. Pa ceļam uz to nobraucam garām Mežvidu tomātu siltumnīcām. Iespaidīgi izmēri. Jā, šeit Latgalē, uzņēmīgu cilvēku netrūkst.
Numernes valnī atrodas 20 m augsts skatu tornis. Pats valnis ievērojams ar tajā sastopamajām augu sugām. Pat neuzkāpjot augšā jau ir skaists skats. No augšas protams, tas ir vēl iespaidīgāks. Uz vietas neiedomājos, bet vēlāk izlasīju, ka blakus tornim esošais veidojums ir krēsls zvaigžņu vērotājiem. Ļoti interesanta ideja. Šeit varētu būt ļoti skaisti vērot zvaigznes.
Numernes valnī ved dabas taka, pa kuru var nokļūt uz uguns stihijai veltītu vides objektu “Uguns”, kas ticis prezentēts 2017. gadā.
Numernes valnis un vides objekts “Uguns”
Stompaku purvi
Diemžēl šodien laiks nebūs piemērots zvaigžņu vērošanai un arī mūsu ceļojums iet uz beigām. Vēl pēdējais pieturas punkts – dabas un vēstures cienītājiem. Tā nu sanāk, ka ceļojumu noslēgsim ar garāko pastaigu mūsu ceļojuma trīs dienās. Sākām ar Latgales dienvidiem un Sēliju un noslēgsim to Ziemeļlatgalē, netālu no Balviem. Apmeklēsim Stompaku purva taku.
Piebraucot pie norādes par Stompaku purva taku, atstājam automašīnu stāvlaukumā un dodamies mežā iekšā, esam šeit vienīgie. Visapkārt aug mellenes un zilenes. Šeit ir informatīvs stends par notikumiem šajā vietā. Latvijā esmu apmeklējusi vairākas purva takas, bet Stompaku purva taka nav vienkārši skaista purva taka. Tā ir arī piemiņas vieta. Piemiņas vieta Latvijas nacionālo partizānu apmetnei un cīņu vietām. Šeit sajūtas ir divējādas – no vienas puses drūmi nomācošas un no otras, var priecēt acis par krāšņo purva vidi, jo taka ved pa purva salām, kas ir apaugušas ar kokiem un purva augiem. Un varbūt pat labi, ka šodien tāds nomācies un uzlīst, tas piešķir šai vietai pareizo noskaņu.
Taka izveidota salīdzinoši nesen, uz Latvijas simtgadi. Kā vēstīts AS “Latvijas valsts meži” mājaslapā, taka izveidota sadarbojoties ar Viļakas novada pašvaldību, lai padarītu pieejamāku Latvijas nacionālo partizānu apmetnes un cīņu piemiņas vietu. Koka laipas uzbūvētas mitrākajās vietās, bet dažās vietās priecājamies, ka bērnam kājās ir gumijas zābaki.
Pēc Latvijas valsts meži informācijas, vēsturnieki Stompaku purva partizānu apmetni uzskata par vienu no lielākām Baltijā. Tajā bijuši 24 pazemes bunkuri un vairākas virszemes būves, kurās mitinājās ap 400 cilvēku. Vienā no zemnīcām bijusi pat baznīca, kuras vietā tagad ir balts krusts. 1945. gada 2. martā šeit notika slavenā Stompaku kauja, kad zemnīcām uzbruka čekas karaspēks. Kaujas bija smagas un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti.
Pašreiz grūti iedomāties, kā šeit viss tolaik ir izskatījies, bet tas ir bijis iespaidīgi, ja varēja nodrošināt tik daudzu cilvēku eksistenci. Viens gan ir skaidrs, šī ir bijusi grūti atrodama un ieņemama vieta, jo apkārt vienīgi purvi un meži.
Stompaku purvi
Ar šādu kārtīgu pastaigu tad arī noslēdzam mūsu Latgales ekspedīciju. Ja agrāk man Latgales karte bija kā balta lapa apmeklēto objektu ziņā, tad tagad ir gūts priekšstats par šo novadu. Bet vēl ir daudzas vietas, kas palikušas neapskatītas, tā kā jāplāno jau nākamā mazā ekspedīcija.
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!