Ceļā/1 augusts, 2019/Vietas un ceļojumi Latvijā
-
PAR VIETĀM KO REDZĒT NO DAUGAVPILS LĪDZ RĒZEKNEI
Ēģipte
Atvadamies no Sventes un dodamies uz vietu Latvijā ar ekskluzīvu nosaukumu – Ēģipte. Jau nosaukums vien ir tas, kas vilina apskatīt šo vietu tuvāk. Ēģipte atrodas pašā Latvijas maliņā pie Lietuvas robežas Medumu pagastā. Diemžēl iebraucot teritorijā, kas kartē norādīta kā Ēģipte, ceļazīme dabā, pie kuras varētu nofotografēties, nav. Vieta ir tikai kartē un ļaužu atmiņās. Bet šī vieta slavena ar vienu no baznīcām ar skumīgāko likteni Latvijā. Tā cietusi visos karos, un tagad tā stāv pamesta un karu sacaurumota. Lai gan daudzas baznīcas padomju gados sagaidīja līdzīgs liktenis, piemēram, tās kļuva par noliktavām, šī baznīca cieta jau daudz agrāk un padomju gadi pielika pēdējo punktu.
Kā vēsta informācija portālā Letonika, pirmā koka luterāņu baznīca šeit tika uzcelta, pamatojoties uz Kurzemes hercoga 1567. gada 28. februāra pavēli par jaunu baznīcu celšanu. Gadsimta beigās baznīca jau bijusi uz sabrukšanas robežas. Tad to nopostījuši vispirms kazaki, tad franči, kas to pārvērta vispirms par kazarmām, vēlāk par zirgu stalli, kamēr galīgi nopostīja. Tas, ko redzam šobrīd, daļēji ir 1823. – 1825. gada versija. Kādreiz šeit skanējušas ērģeles un cilvēki lūkojušies uz altāra gleznojumiem. Vilkumiestā (kā šo vietu sauca sākotnēji) mācītājs Gustavs Ādolfs Oskars Svensons ierosināja atvērt lasīšanas skolu, kurā zināšanas 1874. gadā deviņu gadu vecumā sāka apgūt Jānis Pliekšāns jeb Rainis. Protams, arī Pirmais pasaules karš bija nesaudzīgs pret baznīcu, pēc kura no tās palika tikai ārējās sienas un daļa jumta. 1936. gadā atkal atjaunota, un tad nāca Otrais pasaules karš, kura laikā ar lielgabalu iznīcināts tornis. Vietējam mācītājam gan apņēmība nav zudusi un dievkalpojumi noturēti pat izdemolētajā baznīcā. Bet pēc draudzes slēgšanas šeit īslaicīgi bijusi kolhoza miltu maltuve, kas strādājusi līdz 1979. gadam. Kopš šī laika, baznīca tā arī skumīgi stāv un noraugās uz retajiem garāmbraucējiem.
Visticamākais, ka šī skumjā stāsta pamatā ir gan baznīcas stratēģiski svarīgā atrašanās vieta Daugavpils šosejas malā, gan luterāņu skaita straujā samazināšanās šajā reģionā.
Kā radies īpašais apdzīvotās vietas nosaukums, nav līdz šim skaidrs, tomēr fakts ir tāds, ka baznīcas zīmogā senatnē ir bijusi attēlota Ēģiptes Heopsa piramīda, bet nekas reliģisks atšķirībā no citām baznīcām.
Šobrīd Ēģiptes luterāņu baznīca ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis. Piebraucam pie tās diezgan drūmā rītā un tas tikai papildina ļoti bēdīgo skatu uz šo ainavu, tā ir avārijas stāvoklī. Baznīca sašauta, Smelines kapi ap to aizauguši ar garu zāli, kurā pazūd kapu krusti. Šobrīd vairs neviens šeit netiek glabāts, tomēr daži kapiņi tiek kopti. Kapi ievērojami ar to, ka šeit apglabāts iepriekš minētais Raiņa pirmais skolotājs Oskars Svensons, kura kapa krusts jau arī kļuvis šķībs un ieaudzis zālē. Laiks jau gan arī pagājis, apglabāts viņš šeit ir 1884. gadā. Citi uzraksti vispār vairs nav izlasāmi.
Ēģiptes luterāņu baznīca
Diezgan daudz vēstures no manas puses, bet šis stāsts par vietu ar īpašo nosaukumu liek aizdomāties, cik skarbu vēsturi esam piedzīvojuši, cik daudz kari gājuši pāri un par cilvēku neatlaidību cenšoties to visu glābt. Šis gan ir stāsts ar skumjām beigām.
Pretējā ceļa pusē, ielejā plešas Laucesas ezers, pa kuru iet robeža ar Lietuvu. Robežšķērsošanas punkts arī tepat vien ir. Nedaudz uz priekšu, ezera krastā redzamas vairākas mājas. Tātad Ēģiptē vēl kāds dzīvo.
No vietas ar ekskluzīvo nosaukumu dodamies tālāk gar Lietuvas robežu. Ieplānots pa ceļam apskatīt Pakrāces ūdensdzirnavas, kas atrodas aizsargājamo ainavu apvidū „Augšzeme”. Dzirnavas sākušas darboties 1924. gadā un bijušas paredzētas miltu malšanai. Padomju laikā šeit bijis atpūtas komplekss. Diemžēl šobrīd palikušas pāri vairs tikai drupas un arī ceļš uz tām ir stipri bēdīgs un atrodas privātīpašumā. Kājām mērojams diezgan liels gabals un šādai ekspedīcijai šoreiz neesam gatavi. Tāpēc dzirnavas atstājam citai reizei.
Zemgale
Braucot tālāk uz austrumiem pa Augšzemi, nokļūstam vietā ar vēl vienu interesantu nosaukumu – Zemgale. Šī Zemgale atrodas pašā Latvijas-Lietuvas pierobežā, pie Daugavpils-Viļņas dzelzceļa līnijas. Arī objekts, kuru šeit apmeklējam atrodas tiešā dzelzceļa tuvumā. Tā ir Zemgales Romas katoļu baznīca. Bet šeit ir viena nianse… Tā sākotnēji nav būvēta kā baznīca. Un atšķirībā no iepriekšējā objekta – Ēģiptes luterāņu baznīcas, šo ir sagaidījusi spožāka nākotne. Šībrīža ēkas izskats pat varbūt neliek aizdomāties, kā šī ēka kalpojusi agrāk. Tad, lūk, Zemgales Romas katoļu baznīca sākotnēji bijusi stacija Zemgale. Kā liecina informācija portālā Zudusī Latvija, šeit stacijas ēka kā robežstacija iekārtota 1922. gadā iecirknī Daugavpils – Kauņa. Diemžēl šī ēka gājusi bojā 1944. gadā Otrā pasaules kara laikā. Vēlāk ēka atjaunota un līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem kalpojusi kā stacija, taču tad nevienam nevajadzīga sākusi iet bojā, līdz 2006. gadā kļuva par Zemgales Romas katoļu baznīcu.
Zemgales Romas katoļu baznīca
Piebraucot pretim baznīcai, ir plašs stāvlaukums. Zāļu un krūmu pārņemts tas droši vien atceras, tos laikus, kad šeit bija stacija. Šķērsojot sliedes, var nonākt pie pašas baznīcas, kas ir košu ziedu ieskauta. Ēkā atrodas ģeodēziskais punkts, kas ir valsts aizsardzībā. Salīdzinot pašreizējo ēkas izskatu ar vēsturisko attēlu, var redzēt, ka palikusi tikai viena no vairākām stacijas ēkas daļām – galvenā ar torni.
Tādas, lūk, divas ēkas Latvijas pierobežā, bet divi atšķirīgi likteņi. Ēģiptē, kur kādreiz cilvēki sanāca uz dievkalpojumiem, baznīca nesagaidīja savu atjaunošanu, taču šeit stacija, kuru varēja gaidīt līdzīgs liktenis, pārtapa par baznīcu un aicina cilvēkus uz dievkalpojumiem vēl šodien. Skaidrs, ka liela nozīme ir arī lielākam katoļticīgo skaitam šajā reģionā.
Braucam tālāk uz Krāslavas pusi, garāmbraucot plānojam apskatīt divas muižas. Pirmā ir Červonkas jeb Vecsalienas muiža un otra – Lielbornes muiža.
Piebraucot pie Červonkas muižas, redzams, ka tā ir lieliskā izskatā, ļoti labi saglabājusies un šobrīd tajā atrodas Vecsalienas pagasta pārvalde, pasts un bibliotēka, apkārt parks un skaistas puķu dobes. Tā ir salīdzinoši jauna, celta 1870. gadā un reti labi saglabājusies. Arī padomju gados tā nav īpaši cietusi, jo šeit atradās kolhoza kantoris, kultūras nams un bibliotēka.
Gandrīz pašā Daugavas krastā diezgan augstā paugurā atrodas Lielbornes muiža, kas ir privātīpašumā un pašreiz notiek ievērojami renovācijas darbi muižas teritorijā. Kad piebraucam stāvlaukumā, varam redzēt ka cilvēki kalnā augšā strādā, tāpat arī pie dīķa. Bet mūsu mazākais ceļotājs ierauga rotaļu laukumu muižas teritorijā un nekur tālāk par to netiekam, izmēģinām visas klinšu kāpšanas sienas. Bet nu nekas, ļausim cilvēkiem strādāt un varbūt atbrauksim citreiz.
Laukumiņš pie Lielbornes muižas
Krāslava
Tā, pavisam nemanot, ir pienācis pusdienas laiks un esam Krāslavā. Pirmais, kas mums prātā, ir pusdienas. Krāslavā nav īpaši lielas izvēles iespējas šajā ziņā, tāpēc jautāju visu zinošajai Googlei. Kā labākais variants pēc atsauksmēm ir kafejnīca Todes, kurā tiek piedāvātas picas, burgeri un tamlīdzīgi ēdieni. Bērnam svarīgākie ir kartupelīši un tā kā šeit tie tiek piedāvāti, tur arī dodamies. Kafejnīcā esam vienīgie apmeklētāji un līdz ar to ēdienu ātri saņemam. Gaidot, bērni var spēlēties ar mantām vai zīmēt, tātad bērniem draudzīga vieta.
Kad esam paēduši, izstaigājam Krāslavas centrālo laukumu. Pēc informācijas Krāslavas tūrisma informācijas portālā, noskaidroju, ka Tirgus laukums izveidots jau 18. gadsimtā. Šeit atrodas galvenokārt vienstāva un pusotra stāva koka un mūra celtnes ar saimniecības ēkām. Šobrīd šeit izvietojušās galvenokārt dažāda veida tirgotavas un pakalpojumu sniedzēji. Ejot pa šo ielu nonākam līdz strūklakai, kas izveidota pilsētas ģerboņa formā – kā kuģis, jo atrašanās Daugavas krastā ir bijusi ļoti nozīmīga, īpaši senākos laikos.
Krāslavas centrs
Visbeidzot apmeklējam droši vien ievērojamāko Krāslavas objektu – Grāfu Plāteru pils kompleksu ar parku, kas ir 18. gadsimta valsts nozīmes kultūras piemineklis. Pati pils iekšpuse nav apskatāma, tās logi ir aizklāti un tā droši vien gaida ievērojamu finansējumu atjaunošanai. Taču no ārpuses tā izskatās iespaidīga. Pils teritorija ir skaisti sakopta vieta pastaigām ar skatu laukumiem, no kuriem paveras skats uz Krāslavu, tās koka apbūvi. Dažas no pils ēkām ir atjaunotas un tajās notiek pasākumi, atrodas TIC un Starptautiskais kulinārā mantojuma centrs.
Grāfu Plāteru pils
Lielo Muļķu ciems
Skaista vieta pastaigām, pēc ēšanas esam kārtīgi izlocījuši kājas, varam doties tālāk.
Šī laikam ir tāda interesanto nosaukumu diena, jo tagad dosimies uz Lielo Muļķu ciemu, kas slavens tieši ar savu interesanto nosaukumu. Ciems atrodas Krāslavas novada Ūdrīšu pagastā un tā iedzīvotāji lepojas ar šo nosaukumu. Tam par godu iedzīvotāji ir izveidojuši nelielu atpūtas laukumiņu ar šūpolēm un informāciju par citiem tematiskajiem ciemiem šajā apkārtnē.
Lielo Muļķu ciems
Tāda skaista un klusa vieta šeit, tik negaiss tuvojas un mūs biedē, bet mēs vēl aizdodamies uz netālu esošajiem Muļķu kapiem, kuros, kā lasīts, atdusas daudz cilvēku uzvārdā Muļķis. Un tā patiešām ir. Bet vietējie lepojas ar šo uzvārdu un pat pie iespējas to mainīt, to nedara.
Kapi Lielo Muļķu ciemā
Iznākot ārā no kapiem, saņemam kārtīgu lietus devu, laiks doties prom, tagad jau vairāk uz ziemeļiem.
Skati apkārt priecē – ezeri, pauguri, līkumoti ceļi… Pat nevar saprast, kur viens ezers beidzies un kur jau nākamais sācies. Netālu no Drīdža ezera, kas ir dziļākais Baltijā (~65 m) atrodas viens no teikām apvītākajiem kalniem – Sauleskalns, kas bija seno latgaļu kulta vieta. No šī kalna paveroties skaists skats uz daudzajiem apkārtnes ezeriem un tā tas tik tiešām varētu būt, jo apkārtne ainaviski bagāta. Bet skats, kas ko ieraudzījām, mūs nepatīkami pārsteidza. Ceļa malās, kas ved uz Sauleskalnu, visapkārt pamestības sajūta – kafejnīca, kas kādreiz darbojusies, iesākti un nepabeigti dzīvojamo māju projekti, pa vidu padomju laika viesnīca – Sauleskalns. Un vēl sniega pūtēji tam visam pa vidu. Lasot 2006. gada rakstu Sauleskalns minēts kā iespējamā lepnākā atpūtas vieta Latvijā, tādējādi atgūstot padomju laika slavu, kad atpūtu šeit vajadzēja gaidīt rindā. Nezinu, kā šeit ir bijis šos trīspadsmit gadus, kopš raksta tapšanas, bet šobrīd izskatās slikti. Diemžēl tā arī šajā pamestajā būvlaukumu mežā mēs neatrodam taku vai ceļu, pa kuru varētu nokļūt slavenajā kalnā. Varbūt jābrauc ziemā šeit slēpot un tad viss notiek? Noskatāmies uz skaistajiem ezeriem visapkārt un braucam tālāk.
Čertoks
Turpinām ceļu uz vēl vienu slavenu Latgales ezeru. Tik slavenu, ka cilvēki to brauc tikai apskatīt, bet tuvumā nedzīvo. Tas ir Čertoks jeb Velna ezers. Ezera tuvumā nedzīvo cilvēki, nečivina putni, augu valsts ir nabadzīga. Un patiešām, apskatot LĢIA ortofotokarti karšu pārlūkā, redzams, ka tas ir vientuļš meža vidū un māju tuvumā nav, atšķirībā no kaimiņos esošā Jazinka ezera. Arī ezera ūdenī nav liela ūdensaugu un ūdensdzīvnieku daudzveidība. Ceļš uz ezeru ir ļoti skaists, tīrs priežu mežs ar izteikti paugurainu reljefu. Liekas, kā gan tādā vietā varētu nepatikt dzīvot un uzturēties. Kad piebraucam, pie ezera, solīto klusumu gan nedzirdam, jo šī pagaidām ir vienīgā Latgalē apmeklētā vieta, kur sastopam tūristu autobusu. Atbraukuši kaimiņi no Lietuvas. Arī vietējie tūristi un pat Reģionālās televīzijas pārstāvji filmē ezeru.
Vietējo stāsti par ezeru ir diezgan baisi, runā, ka šeit ir spēcīga enerģija, kuras ietekmē cilvēks šeit ilgstoši nevar uzturēties, bīstami ir arī peldēties un apkārtnē iespējams nomaldīties. Mūsdienu mobilajā laikmetā šeit mēdzot pazust arī telefona zona.
Čertoks
Apskatām ezeru, tas ir tiešām skaistā krāsā un dzidrs, bet diemžēl lietus pārtrauc mūsu priecāšanos par ezeru un dodamies prom. Kaut kā tā sanāk, ka braucam no Velna mitekļa uz Dieva namu – nākamais punkts – Aglona.
Aglona
Līdz šim Aglonā neesmu bijusi. Skaisti un gaiši te viss. Aglonas bazilikas teritorijā notiek labiekārtošanas darbi, jo Aglonas svētki tuvojas, no 12. -15. augustam šeit ieradīsies tūkstošiem cilvēku. Izstaigājam plašo teritoriju. Mākoņi un zilās debesis pēc lietus īpaši kontrastē ar Bazilikas gaišumu. Īpaši skaisti izskatās arī blakus esošais Aglonas jeb Egles ezers. Cilvēku nav īpaši daudz un arī tie nedaudzie, kas ir, pazūd plašajā teritorijā. Izstaigājam arī pašu Baziliku, tāds vieglums tajā, arī iekšpuse ir ļoti gaiša, pasteļtoņos.
Aglonas Bazilika un tās apkārtne
Kristus karaļa kalns
Turpat netālu no Aglonas atrodas interesants reliģijai veltīts muzejs zem klajas debess – Kristus karaļa kalns, kas izveidots ļoti ainaviskā vietā. Tas atklāts 2006. gadā. Šeit apskatāmas koka skulptūras, kurās atainoti Bībeles tēli, uzcelta neliela baznīca un viscaur zied dažādi ziedi. Muzejs izveidots brīvprātīgo spēkiem un par pašu līdzekļiem.
Kristus Karaļa kalns
Dagda
Braucam Dagdas virzienā. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa Dagdas ezera krastā. Dagdai nolemjam izbraukt cauri. Šeit vienstāva koka ēkas mijas ar padomju laika ķieģeļu mājām. Vienā ielas pusē senā Dagdas katoļu baznīca un ielas otrā pusē padomju laika ķieģeļu māja ar slavinošu uzrakstu – Slava trudu! Jā, šeit ir lieli kontrasti…
Dagda
Andrupenes lauku sēta
Lai kontrasti būtu vēl lielāki, aizbrauksim apskatīt netālu no Dagdas esošo Andrupenes lauku sētu, lai redzētu, kā cilvēki šeit dzīvoja senāk lauku teritorijās. Diemžēl esam jau par vēlu un muzeja ēkas ir slēgtas, taču teritorija ir atvērta un varam apskatīt mājas no ārpuses. Arī šeit redzami kontrasti ainavā, piemēram, aplūkojot vienu no muzeja ēkām, fonā redzams padomju laika ūdenstornis. Tādas šeit ir tās kultūrvēsturiskās ainavas.
Šeit, iepriekš rezervējot, iespējams nogaršot dažādus Latgales ēdienus un dzērienus, kā arī noklausīties folkloras kopas uzstāšanos. Diemžēl arī blakus esošo Andrupenes purva taku nolemjam šoreiz neizstaigāt, jo mums vēl diezgan garš ceļš līdz naktsmājām.
Andrupenes lauku sēta
Tālākais mūsu ceļš ved pa klusākām vietām Rāznas nacionālajā parkā, palēnām uz naktsmītni netālu no Rēzeknes.
Kā pirmais ievērojamākais objekts mūsu ceļā ir Piļoru ozolu audze, kas atrodas Ežezera līča krastā. Ežezers ir salām un pussalām bagātākais ezers Baltijā. Šeit izveidota atpūtas vieta, kur var atpūsties ozolu mežā un lūkoties uz ezera ainavu. Šī ozolu birzs ir viena no retajām tīrajām ozolu audzēm Latvijā. Valsts aizsardzībā tā ir no 1928. gada.
Turpinot ceļu, kādā klusā vietā pamanām kārtējo vientuļo baznīcu. Tā ir Vertulovas Vissvētās Dievmātes piedzimšanas pareizticīgo baznīca, kas liekas ir ieaugusi zālēs. Bet tā nebūt nav, baznīca darbojas.
Vertulovas Vissvētās Dievmātes piedzimšanas pareizticīgo baznīca
Vēl pēc neliela gabaliņa pamanām Bļižņevas vecticībnieku lūgšanu namu. Tā te Latgalē ir, brauc un ik pa laikam tevi pārsteidz kādas celtnes vietās, kur liekas, ka ir tikai lauki un meži.
Bļižņevas vecticībnieku lūgšanu nams
Lielais Liepu kalns
Visbeidzot vēl nelielas fiziskas aktivitātes. Esam atbraukuši līdz Lielajam Liepu kalnam (289,3 m.v.j.l.), kas ir Latgales augstākā un trešā augstākā virsotne Latvijā. Šeit uzbūvēts augstākais koka skatu tornis Latvijā (34m), no kura paveras iespaidīgs skats uz apkārtējo ainavu, Rāznas un citiem ezeriem. Diemžēl uz vakaru ir palicis stipri vējains. Un lai gan šādas koka konstrukcijas ir pārbaudītas un drošas, nevaru saņemties uzkāpt līdz augšai, jo vējā tornis šūpojas. Tāpēc iztieku ar foto no pusceļa. Tāpat iespaidīgi skati uz apkārtni un Rāznas ezeru.
Lielais Liepu kalns
Lūznava
Šodien ekskursiju daļa ir beigusies, esam gana saguruši un izsalkuši. Vakariņās esam plānojuši nogaršot uzņēmīgo Latgales cilvēku radīto Ausmeņa kebabu tā dzimtenē Rēzeknē. Pieprasījums pēc kebabiem vakarpusē ir liels, pati kebabnīca pilna un vēl tādi kā mēs, kas gaida līdzņemšanai. Sagaidījuši kebabus, dodamies uz naktsmītni Lūznavā, kas ir aptuveni 20 km attālumā no Rēzeknes. Šeit atrodas Lūznavas muiža, kas pēdējos gados ir kļuvusi par populāru pasākumu norises vietu. Arī šajā nedēļas nogalē plānots pasākums. Lūznavas pils parkā atrodas viesu nams Svilpaunieki, kurā mums jānonāk.
Viesu nams ir ģimenes uzņēmums un atbraucot satiekam saimnieku, kurš mums pastāsta par šīs ēkas vēsturi. Izrādās kādreiz šeit bijusi publiskā pirts. Arī tehniskās lietas, kā tapusi ēkas apdare ir ļoti saistoša. Un tuvākā apkārtne gaida savu kārtu saimnieku ideju attīstīšanai.
Svilpaunieki
Iekārtojamies numuriņā. Šeit tie visi ir bez televizoriem, un manuprāt tā ir lieliska ideja, lai varētu atpūsties no ikdienas. Apēdam gardos Ausmeņa kebabus un pilniem vēderiem dodamies apskatīt Lūznavas muižas parku un apkārtni. Muiža ir salīdzinoši jauna, sākta celt 1905. gadā, padomju laikā šeit atradies tehnikums, muižas atdzimšana noslēgusies 2014. gadā.
Esam šeit diezgan vēlā vakara stundā un pavisam drīz satumsīs. Vējainie, sarkanos toņos iekrāsojušies mākoņi saskan ar muižas ēkas sarkanajiem toņiem. Ēka jau ir slēgta, tādēļ pastaigājamies pa skaistajiem celiņiem, kurus ieskauj krāšņās puķu dobes. Šī patiešām ir vieta ar savu auru. Katrs sev parkā atradīs tīkamāko stūrīti. Kādam tas būs puķu ieskauts soliņš, kādam kokā iekārtas šūpoles. Viss rada prieku.
Un nu jau ir satumsis tik ļoti, ka laiks doties atpakaļ uz viesu namu.
Lūznavas muiža un tās apkārtne
Otrā diena Latgalē aizvadīta, atkal bagāta ar iespaidiem…
Turpinājums sekos…
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!