Ceļā/24 jūlijs, 2019/Vietas un ceļojumi Latvijā
-
VIETAS, KO REDZĒT DAUGAVPILS APKĀRTNĒ
Dunavas pārceltuve
Šo nelielo līkumu veicam, lai nonāktu pie Dunavas pārceltuves. Šādas pārceltuves Latvijā ir tikai trīs – divas pāri Daugavai (šeit un Līvānos) un viena pāri Gaujai Līgatnē. Tāpēc objekts ir apmeklēšanas vērts. Pārceltuve ir nozīmīgs satiksmes līdzeklis, kas savieno Zemgali ar Latgali un otrādāk. To izmanto gan abu upes krastu iedzīvotāji, gan tūristi – gājēji, autobraucēji un riteņbraucēji, un tā ievērojami saīsina veicamo ceļa garumu. Pārceltuve veidota no krievu armijas pontoniem.
Kad ierodamies pie pārceltuves, pārcēlājs ir otrā krastā. Mums priekšā ir jau viens auto. Pēc neilgas gaidīšanas, pārcēlājs ir klāt un nesaprotam, vai tur ir vieta vairākām mašīnām vai tik viena. Tomēr operators jautā, kāpēc mēs tik kautrīgi, jo viņš varot pārcelt arī četrus auto vienlaicīgi. Izskatās, ka otrs šoferītis ar operatoru pazīstami, jo sirsnīgi aprunājas.
Tā nu par dažiem eiro piecās minūtēs esam pāri Daugavai, Latgales pusē un esam izbaudījuši arī vēsturisku eksotiku.
Dunavas pārceltuve
Nīcgales Lielais akmens
Turpinām ceļu pa Latgales pusi. Mūsu nākamais mērķis ir lielākais dižakmens Latvijā – Nīcgales Lielais akmens. Akmeni ir viegli atrast, jo daudzviet izvietotas norādes. Esam vienīgie apmeklētāji šajā drūmajā rītā. Novietojam auto tam paredzētajā vietā un dodamies pa taku, kuras galā jau redzams Nīcgales Lielais akmens. Takas visā garumā zied deviņvīru spēks, kas drūmo rītu padara sevišķi krāšņu. Pie akmens izveidota atpūtas vieta.
Kā vēstī Daugavpils novada tūrisma informācijas mājaslapa, šeit kādreiz bijusi tikšanās vieta vietējiem medniekiem, uz akmens bijuši galdi un krēsli. Rīkotas arī balles un Līgo svētki. Uz akmens var uzkāpt, šeit 1938. gadā izkalti trīs pakāpieni, kurus mēs izmantojam, lai nokļūtu augšā.
Nīcgales Lielais akmens
Apskatījuši iespaidīgo dižakmeni, turpinām ceļot pa Latgales mazajiem ceļiem. Kā nākamo esam nolēmuši apskatīt Arendoles muižu. To gan darīsim tikai pa gabalu, jo muiža ir privātīpašums ar slēgtu sētu apkārt un apmeklējums iepriekš jāsaskaņo. Apskatām to caur mašīnas logu un braucam tālāk.
Mazie, grantētie Latgales ceļi ir pat tīri jauki, tie pat ir labāki par asfaltētajiem un braucot pat tiem var labāk redzēt, kā cilvēki dzīvo. Pļavās diezgan daudz redzami liellopi – gan lielāki, gan mazāki ganāmpulki. Tāpat arī labības lauki – mazāki un lielāki. Un diemžēl arī daudz pamestu māju. Dažviet tikai pēc augļu dārziem vai skursteņiem var pateikt, ka šeit kādreiz bijusi māja. Kaut kur tikai skurstenis palicis un stārķis uz tā lepni uztaisījis ligzdu.
Ainavas pa ceļam
Grancovas aleja
Dodamies uz nākamo dabas pieminekli – Grancovas aleju netālu no Kalupes. Šis objekts pārsteidz ar liepām, no kurām daudzas ir dižkoku statusā, alejas garums ~600 metri. Kā var izlasīt Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā, tādas ir sešas. Vēl alejā aug plūškoki, kļavas, Duglasa priedes un lapegles.
Diemžēl nekur gan neatradu informāciju par to, vai kādreiz aleja vedusi uz kādu ievērojamu celtni, jo šobrīd te ir tikai dažas mājas un pavisam nedaudz iedzīvotāju.
Grancovas aleja
Koku izmērs patiešām iespaidīgs un miglainajā rītā aleja izskatās maģiski. Droši vien skaisti ir arī laikā, kad alejā saules stari spīd cauri kokiem. Alejas malā atrodas viena pamesta ēka, kas ir tik noaugusi ar krūmiem un vīteņiem, ka iederas šajā kopējā maģiskumā. Tomēr šo visu kopējo noskaņu sabojā atkritumu kaudze ceļmalā. Izskatās, ka tie ir savākti vai izmesti vienkopus, bet nav aizvesti, jo ceļmalas nesen nopļautas. Uz tādas skumjas nots dodamies tālāk.
Grancovas aleja
Attiecībā uz nākamo vietu man ir dziļi personiska interese. Tāpēc dodamies uz Audzeru sādžu jeb ciemu Kalupes pagastā. Pirms apprecējos, uzvārdā biju Audzere, tāpēc šāda interese par vietu, kur iespējams dzīvojuši mani senči. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras (LĢIA) Karšu pārlūkā šim ciemam ir arī otrs nosaukums – Saušinīki.
Pa ceļam uz Audzeriem piestājam Ratnieku kapos, kas ir tuvākie šim ciemam. Kapi ir pavisam nelieli. 8.jūlijā šeit ir bijuši kapusvētki, viss sakopts, visur puķes. Var redzēt, ka šeit apglabātas veselas dzimtas, īpaši daudz var redzēt pieminekļus ar Saušu uzvārdu. Audzerus gan nemanu, bet ir daļa ļoti senu krustu un pieminekļu, uz kuriem uzraksti tikpat kā nav izlasāmi…
Lieta tāda, ka Latgalē sādžām robežas noteikt ir gandrīz neiespējami. Tāpēc paļaujamies uz Waze navigatoru un sasniedzot viņaprāt šo vietu, izkāpjam pastaigāties. Pēc tam pārbaudot LĢIA Karšu pārlūkā, konstatēju, ka esam atraduši Lakstīgalas Audzerus. Jau uz šo māju ceļš ir stipri nosacīts, kaut arī kartē tas ir. Nesen kāds ir braucis ar velosipēdu. Uz tālākajām mājām neriskējam braukt, jo liekas, ka tur ir vairāk pļava nekā ceļš… Tomēr visas mājas ir apdzīvotas, lai gan nevienu nesatiekam. Vien stārķis lepni sēž uz jumta.
Sādža Latgalē
Pametam šo vietu… Vispār tā grūti iedomāties šeit un citur attālākos nostūros dzīvojošo cilvēku ikdienu. Situācija daudzviet ir līdzīga. Šeit dzīvojošajiem noteikti ir pavisam citas problēmas nekā mums pilsētniekiem. Mums ik uz stūra ir veikals, bieži pat vairāki. Šeit tuvākais ir autoveikals, kas piebrauc kaut nedaudz tuvāk mājām. Bet arī līdz tam ir jātiek. Bez transportlīdzekļa (kaut vai velosipēda) šeit ir grūti. Autobusu pietura – tālu… Ārsts – tālu utt…
Bet kas par dabu un mieru šeit valda! Šeit pļavas ir tik krāšņas, ka man pat neesot botāniķei jāpriecājas par bioloģisko daudzveidību. Pat ceļmalas ir krāšņi krāsainas. Ziemeļvidzemē, uz kuru braucu biežāk, tādas neredzēsi. Tāpēc arī izvēlamies mazos ceļus, kas ir daudz ainaviskāki un reljefaināki. Un vēl krucifiksi, kurus ik pa laikam pamanām… Tas viss veido Latgales ainavu.
Par krucifiksiem Latgales ainavā droši vien jau ir sarakstīti daudz pētījumi un tiks sarakstīti vēl, jo tie ir ļoti nozīmīga Latgales kultūrvēsturiska sastāvdaļa. Nezinu, kāpēc, bet šeit esmu nobildējusi tikai vienu. Lai gan netālu esošajā Vaboles pagastā, uz nelielajiem ceļiem ir lielākais krucifiksu blīvums visā Latgalē.
Latgales krucifiksi
Rubenišķu vecticībnieku lūgšanu nams
Turpinot šo tēmu un vērojot ceļmalas, esam pietuvojušies Rubenišķu vecticībnieku lūgšanu namam. Tas ir tipiskajā vecticībnieku zilajā krāsā. Pats dievnams ir zaudējis krāsu, taču jumts ir atjaunots, apkārtne sakopta, tātad šeit cilvēki sanāk. Un tie logi ar mežģīņu aizkariem… Aiz tiem vāzē balti ziedi… Tik harmoniski.
Rubenišķu vecticībnieku lūgšanu nams
Blakus mājās rej suns, taču tas ir aiz sētas un mums uzbrukt negrasās. Apejam apkārt dievnamam un dodamies tālāk.
Daugavpils
Diezgan daudz jau esam redzējuši šajā dienas pusē, laiks nedaudz ieturēties. Brauksim uz Daugavpili, kura tepat vien ir. Pirms braukšanas biju lasījusi, ka daudzi iesaka kafejnīcu Imbir kā stilīgāko Daugavpilī. Tad uz turieni arī nolemjam doties. Pārsvarā tā ir koncentrējusies uz saldumiem – kūkām, pankūkām un makarūniem, bet šeit var dabūt arī dienas zupu un dienas salātus. Mums ar to pietiek. Kafejnīca ir ļoti neliela, mājīga, bērniem piemērota, jo šeit atrodas vesels plaukts ar rotaļlietām. Ļoti jauks saimnieces piegājiens ir tas, ka uz katra galdiņa atrodas trauciņš ar bezmaksas bezē cepumiem. Mūsu mazajam kafejnīcas apmeklētājam tie garšoja vislabāk. Apēduši savas zupiņas, nopērkam saldo ēdienu vakaram – makarūnus, no katra veida pa vienam, kopā septiņus. Kad vakarā tos naktsmītnē apēdam, konstatējam, ka tie ir bijuši garšīgākie makarūni, kādi jebkad ēsti.
Kafejnīca Imbir
Kad lielie un mazie vēderi pilni, jāapskata vēl citas Daugavpils galvenās apskates vietas. Sākam ar Daugavpils cietoksni. Ievērojamākais cietokšņa teritorijā ir Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs. Bet tā kā neesam pārāk lieli šīs daiļrades sapratēji un mums ir mazais aktīvais trīsgadnieks, kuram to būs grūti novērtēt, muzeju neapmeklējam, droši vien to darīsim citreiz. Taču pamanām vides objektus, kas izveidoti saistībā ar Mākslas centru. Pirmais ir uzraksts – Rothko pie autostāvvietas un otrs ir Cietokšņa spoks, kas ir zirgs, pie kura jaunākais apmeklētājs labprāt vēlas uzturēties un bildēties.
Cietokšņa pilsētiņa rada dažādus iespaidus – no vienas puses ļoti uzpostais Rotko Mākslas centrs, no otras puses ir daudz ēkas, kuras vēl gaida savu kārtu un pa vidu tam vēl padomju laikā uzbūvētās ēkas, kuras šobrīd ir apdzīvotas. Ļoti lieli kontrasti nelielā teritorijā. Patīkami, ka senās ēkas ir mēģināts kaut kā uzpost – kaut kur ar gleznām, kas aizsedz logu rāmjus, kaut kur ar paša Marka Rotko iedvesmojošiem izteicieniem. Citur uz mums nolūkojas kaķis un vēl citur asprātīgi piestrādājuši māju iedzīvotāji…
Tā izmetam līkumu cauri pilsētiņai un jau ejot ārā pamanām, ka no ēkas pie ieejas teritorijā iznāk pāris tūristu. Iekšā nākot nemanījām, ka šeit kas varētu būt, tomēr iekšā slēpjas informācijas centrs par cietoksni, un laipna darbiniece mūs informē, ka tuvākajā sestdienā cietoksnī notiks starptautiskais vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls „Dinaburg 1812”, esam laipni aicināti. Izklausās iespaidīgs pasākums, tomēr mēs jau būsim prom… Bērniem un pieaugušiem informācijas centrā ir iespēja salikt lielizmēra puzli – cietoksni. Interesanti!
Daugavpils cietoksnis
Pametam Daugavpils cietoksni, mazākais no mums ir noguris pēc ēšanas un kārtīgās pastaigas un aizmieg. Nobraucam garām vēl vienam interesantam un ievērojamam objektam – Daugavpils skrošu rūpnīcai, kas ir vienīgā tūristiem atvērtā munīcijas ražošanas rūpnīca Baltijā ar Eiropā vecāko, joprojām strādājošo skrošu liešanas torni. Acīmredzot, šis objekts paliks citai reizei.
Daugavpils skrošu rūpnīca
Braucot prom no Daugavpils vēl aplūkojam Baznīcu kalnu – vietu, kur nelielā teritorijā izvietojušās četru konfesiju baznīcas.
Markova
Dienu noslēgt gribam ar krāšņajiem skatiem uz Daugavas lokiem no Daugavas labā krasta. Vispirms aizbraucam uz Markovu. Šeit ierīkota atpūtas vieta laivotājiem. Redzam, kā tiek gatavoti plosti atpūsties gribētājiem. Un protams, redzam arī skaisto skatu uz Daugavu, ka šeit ir pavisam savādāka nekā to pierasts redzēt Rīgā. Te tā ir tik mierpilna.
Daugava pie Markovas
Slutišķi
Tālāk mūsu ceļš ved pa Daugavas ieleju, braucam līdz Slutišķiem – sādžu, kas izvietojusies Daugavas labā krasta terasē. Par iebraukšanu šeit liecina zīme – Slutišķu sādža. Šeit liekas, ka laiks ir apstājies, bet cilvēki dzīvo, strādā, bērni spēlējas, priecīgi lēkā pa batutu. Un tas Daugavas miers… Katra māja ir īpaša, šeit darbojušies prasmīgi amatnieki. Šeit esošās mājas ir kā mākslas darbi, katra ar savu individualitāti. Tās ir guļbūves ar ļoti skaistu apdari un dekoriem, kas visvairāk redzams fasādēs, logos un durvīs.
Šeit atrodam arī piemiņas zīmi par godu Slutišķu viduslaiku kapsētai (15.-17.gs.).
Slutišķu sādža
Dodamies aplūkot Naujenes novadpētniecības muzeja etnogrāfisko brīvdabas nodaļu – “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”. Par simbolisku samaksu tiekam pie biļetēm un varam doties aplūkot muzeja ekspozīciju. Šis muzejs ir unikāls Latvijā ar to, ka tas atrodas autentiskā vidē. Kā liecina informācija Daugavpils novada tūrisma informācijas mājaslapā, vēstures avotos Slutišķi kā ciems minēts jau 1785. gadā. Slutišķu sādžā vērojamas zemnieku mājokļu celšanas tradīcijas. Muzejā varam aplūkot mājas kopiju, kāda tā kādreiz bijusi. To, kā māja bijusi iekārtota, vecticībnieku kultūras iezīmes.
Iepriekš rezervējot, šeit grupām iespējams iepazīt un nogaršot arī vietējo vecticībnieku virtuvi.
Slutišķu vecticībnieku lauku sēta
Pa ceļam, braucot iekšā Slutišķu sādžā, pamanījām uzrakstu par skatu vietu. Droši vien vērts izkustināt kājas un uzkāpt diezgan stāvajā kalnā. Šis kalns atrodas privātīpašumā un izskatās, ka saimnieks tieši pirms mums iet pārbaudīt teritoriju. Pa ceļam nolikta ziedojumu kastīte, noziedojam. Par skaistiem skatiem nav žēl. Pa ceļam, cauri mežam uz kalna virsotni ved taka, kaut kur spīd kāda meža zemenīte. Uzkāpuši augšā, skats patiešām ir burvīgs, bija tā vērts. Un vēl tā pļavas smarža, neaprakstāma. Visapkārt krāšņi zied mārsils. Te varētu tā ilgi sēdēt un baudīt smaržu un skatu uz rāmo Daugavu ar biedējošajiem negaisa mākoņiem tālumā. Fantastiska vieta! Un ja tā padomā, tā visa mums varēja arī nebūt, ja būtu uzcelts Daugavpils HES. Tad mēs sēdētu liela bezpersoniska dīķa malā.
Skatu vieta Slutišķu sādžā
Vasargelišķi
Grūti šķirties no šīs skaistās vietas, bet jādodas tālāk. Nokāpjam lejā pa kalna pretējo nogāzi, turpinot priecāties par krāšņo pļavu.
Vakars tuvojas un arī negaiss nav tālu, vēl jāpaspēj uzkāpt Vasargelišķu skatu tornī, no kura paveras skats uz vienu no Latvijas skaistākajām vietām. Skatu, kas kādreiz bija uz 10 latu banknotes. Tiešām skaista vieta, kuru vēl dramatiskāku padara tuvojošais negaiss.
Vasargelišķu skatu tornis un tā apkārtne
Svente
Paspējam visu apskatīt un tagad tik ceļš līdz naktsmītnei Sventes muižā. Pa ceļam gan saņemam kārtīgu dušu. Vismaz auto nedaudz nomazgāts pēc šodienas grantētajiem ceļiem.
Bez pašas muižas, kuras ārskati redzami kādreiz slavenajā seriālā Ugunsgrēks, šeit ir iespēja arī apskatīt Otrā pasaules kara un vēlāko laiku kara tehnikas muzeju.
Paēduši gardas vakariņas restorānā, kurā arī bērniem ir sava ēdienkarte, vēl nedaudz izlokam kājas pa Sventi. Sakopta apkārtne un interesantas ceļu norādes, kurās redzams pat attālums no Sventes līdz Saulei. Un kāds vietējais suņuks kļūst par mūsu pavadoni.
Visbeidzot, laiks Daugavpilī iegādātajiem gardajiem makarūniem un naktsmieram.
Sventes muiža un Sventes ciems
Turpinājums sekos…
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!