Ceļā/28 decembris, 2020/Latviešu valoda, Vietas un ceļojumi Latvijā
-
KO REDZĒT UZ ZIEMEĻIEM NO JŪRKALNES
Strantes stāvkrasts
Strantes – Ulmales stāvkrasts ir īpaša vieta Latvijā, kur redzēt vienu no augstākajiem stāvkrastiem un salīdzinoši cilvēka neskartu dabu.
Piestājam kādā no ceļa kabatām pie lielas pļavas netālu no Strantes muižas. Var redzēt, ka šī ir tūristu iecienīta vieta, jo pāri nopļautajai pļavai jau ir iemīta taka. Rīta nelielā dūmaka piedod tādu īpašu krāsu un auru šai vietai. Šeit nav ierīkotas kāpnes un skatu laukumi. Nokāpjot lejā, ieraugam akmeņainu krastu, ar ļoti gaišām, smalkām smiltīm. Stāvkrasts tiešām iespaidīgs, neparasti mainīgs un mežonīgs un šeit esam vieni paši. Dodoties atpakaļ, nevaram paiet garām milzīgām šūpolēm, kas uztaisītas ozolā pļavas vidū. Tik burvīga ainava!
No attāluma aplūkojam Strantes muižu, kas laikam ir jūrai tuvākā muiža Latvijā. Šobrīd protams, ekskluzīva vieta, bet skaidrs, ka ar laiku jūra apēdīs krastu un muižas vairs nebūs. Tas ir privātīpašums, tomēr neapdzīvots un pagaidām netiek atjaunots, ceļš uz muižu aizaudzis. Tomēr zīmes par privātīpašumu izvietotas.
Strantes stāvkrasts
Dēļ Strantes stāvkrasta devāmies mazliet atpakaļ uz dienvidiem, taču šodienas mērķis ir doties ziemeļu virzienā. Un kā nākamo pieturpunktu esam izvēlējušies Užavas bāku.
Užavas bāka
Užavas bāka ir aizsargājams kultūras piemineklis, kas atrodas 20 km uz dienvidiem no Ventspils. Bāka ir dziļi mežā paslēpusies un no attāluma nav pamanāma. Kad tur nonākam, var redzēt, ka tā atrodas diezgan augstā kāpā, ko sauc par Teniroka kāpu (28 m vjl). Šībrīža bākas ēka uzbūvēta 1925.gadā, kaut gan bāka šeit jau bijusi kopš 1879.gada. Tomēr līdzīgi, kā ar vakar apmeklēto Akmeņraga bāku, tā bija cietusi 1. Pasaules karā un uzbūvēta no jauna.
Tāpat kā Akmeņragā, par 1 Eiro iespējams uzkāpt bākā. Kāpiens pa vītņveida kāpnēm šeit nav tik augsts kā Akmeņragā, jo pateicoties reljefam bāka nav nepieciešama tik augsta.
Pēc kāpiena bākā, dodamies apskatīt Užavas jūru. Šeit kāpās izveidota atpūtas vieta. Savukārt, krasts nostiprināts ar betona bluķiem, kas gan nav diez ko pievilcīga ainava, bet pasargā bāku un krastu no noskalošanas. Ir diezgan vējains un ilgi šeit neuzkavējamies.
Užavas bāka
Ventspils puses ceļi ir diezgan nepateicīgi, vismaz mūsu plānotajam maršrutam, jo ir tikai divas vietas, kur var šķērsot Ventu – viena ir Ventspilī, otra – pie Zlēkām, abas pietiekami lielā attālumā. Lai nokļūtu Piltenē, kas ir nākamais pieturpunkts, braucam uz Zlēkām un sanāk diezgan lielu gabalu braukt atpakaļ.
Piltene
Piltene mūsdienās ir mazpilsēta, tomēr tā ir sena un kādreiz ļoti nozīmīga pilsēta. Tā atrodas vietā, kur Zvirbuļupe ietek Ventas vecupē. Nevar noliegt, skaistā vietā atrodas kādreiz varenā cietokšņa drupas, no kurām šobrīd palicis pāri vien daļa no torņa. Savos ziedu laikos tā bija Kurzemes bīskapijas galvenā pilsēta un vienīgā Livonijas karaļa pēdējā rezidence. Netālu no drupām, paslēpusies baznīca.
Piltene
Tagad jau bez līkumiem, braucam garām Ventspilij uz vecāko bāku Latvijā.
Ovišu bāka
Oviši ir sens lībiešu zvejniekciems. Tomēr mūsdienās no ciema palikušas vairs tikai dažas mājas un ievērojamākais objekts ir Ovišu bāka, kas celta 1814.gadā. Tā ir 38 m augsta. Bākas teritorijā izveidots interesants muzejs. Šeit var apskatīt minibākas un dažādus citus ar jūru saistītus priekšmetus, kas sevišķi interesanti ir bērniem. Tāpēc bākā augšā kāpju viena un pārējie paliek skatīties āra ekspozīciju.
Bākas apkārtne ir ievērojama ar vēl vienu objektu – bijušo Ovišu staciju, kas šeit atklāta 1916.gadā. Sākotnēji tā bijusi bākas darbinieku ēka, bet sākot kursēt mazbānītim Ventspils – Mazirbe, ēka daļēji kalpojusi stacijas vajadzībām. Arī šobrīd ēka apdzīvota.
Vēl nedaudz pastaigājam pa bijušo dzelzceļa stigu. Pēdējie vilcieni šeit čunčinājuši 20.gadsimta sešdesmitajos gados.
Ovišu bāka
Turpinot par dzelzceļu, aizbrauksim uz vēl vienu bijušo staciju turpat netālu.
Lūžņa
Lūžņa tāpat kā Oviši ir sens lībiešu ciems ar līdzīgu likteni. Ja agrāk ir bijušas daudzas mājas, tad šobrīd ir tikai dažas un tās pašas vairāk kā vasarnīcas. Citas palikušas tikai kā nosaukums kartē un dabā jau ir grūti atrodamas. Mūsu mērķis atrast bijušo stacijas ēku, ko arī izdarām. Ēka ir saglabāta, uz tās uzraksts par kādreizējo staciju un senatnīgs pulkstenis, kā jau stacijas ēkai pienāktos. Grūti iedomāties, kā toreiz šeit izskatījās. Vai bija daudz ceļotāju? Un kas viņi bija? Bet viennozīmīgi prieks par saglabāto ēku.
Lūžņa
Pie jūras šeit nedodamies, braucam tālāk uz pēdējo bāku un staciju šajā ceļojumā.
Miķeļtornis
Miķeļtornis jeb Miķeļbāka arī ir sens lībiešu ciems, tomēr salīdzinoši lielāks par iepriekšējiem. Ciems ievērojams ar augstāko bāku Latvijā (59 m). Šī bāka nav pieejama apskatei, tāpēc tā vietā aizejam līdz jūrai.
Pa ceļam redzama piemiņas zīme stacijai vietā, kur kādreiz bijis perons. Uz jūru ejam gar skolas kompleksu, kas laikam ir bijusī Pizes skola, par kuru informācijas tikpat kā nav. Neatradu pat informāciju, kad šī skola pastāvējusi un kad aizvērta. Bet sporta laukums vēl pavisam zālē nav pazudis. Grūti iedomāties, ka šeit, šādā klusā vietā kādreiz valdījusi rosība un bērnu čalas.
Arī jūra šeit ir apbrīnojami mierīga, vienīgi daži makšķernieki.
Miķeļtornis
Un mūsu Kurzemes ceļojumu plānojam noslēgt ar pastaigu mežā.
Pēterezera dabas taka
Pēterezera dabas taka ved pāri kangariem un vigām (kāpām un ieplakām). Šeit kādreiz viļņojusies jūra. Pa taku, kas sākumā ved pa tā paša šaursliežu dzelzceļa stigu, var nokļūt pie Pēterezera. Taka ir lokveida un mēs nolemjam iet pastaigā ar ratiem. Lai gan sākums pa stigu ir vienkāršs un izbraucams ar ratiem, turpinājums ir grūtāks un pārvarot pirmos kangarus, diemžēl mūsu ratiem turpinājums ir par ekstrēmu un nolemjam mest mieru tā arī nesasnieguši ezeru un dodamies atpakaļ. Tā kā sanāk tikai neliela pastaiga. Bet daudz kas jau ir redzēts šajās dienās un šis tad laikam paliek citai reizei.
Pēterezera dabas taka
Trīs iespaidiem bagātas dienas Kurzemes piekrastē pavadītas.
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!