Ceļā/22 decembris, 2020/Vietas un ceļojumi Latvijā
-
KO REDZĒT UZ DIENVIDIEM NO JŪRKALNES
Šajā rītā mums ir ļoti paveicies, jo Pilsberģu krogā esam bijuši vienīgie nakšņotāji. Līdz ar to mums ir privātas brokastis. Galds vai lūzt no labumiem un domājam, kā to visu apēst. Bet tā kā mums šodien paredzētas gana daudz pastaigas, darām, ko varam, lai ir spēks. Šodien dosimies dienvidu virzienā.
Brokastis
Lai gan kā pirmo esam plānojuši piestāt pie Koka tilta pār Rīvas upi, tas mums īsti neizdodas, jo šobrīd šeit ir ceļa remonts. Tilts ievērojams ar to, ka tas ir Latvijā vienīgais koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tilts, kam piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Apskatām to pa gabalu un braucam tālāk.
Braucot vēl nedaudz tālāk atrodas Strantes-Ulmales stāvkrasts, kas ir viens no iespaidīgākajiem šajā apkārtnē. Taču jaunākā paaudze ir piemigusi un nolemjam pieturu stāvkrastā atlikt uz vakaru vai rītdienu. Tāpēc braucam tālāk, uz vienu no vējainākajām Latvijas pilsētām – Pāvilostu.
Pāvilosta
Lai gan aktīvā tūrisma sezona ir beigusies, ūdenssporta cienītājiem tā noteikti nav beigusies. Laiks pagaidām ir diezgan drēgns un vējains, vismaz mums. Bet piebraucot pie stāvlaukuma, kas atrodas pie Pelēkās kāpas, var manīt rosību. Tie ir kaitotāji un sērfotāji, kas laikam jau paspējuši pasportot un tagad sildās ar tēju.
Uzkāpjam nelielajā skatu platformā un dodamies jūras virzienā. Šobrīd jūrā nevienu ūdenssportistu neredz. Jūrā vientulīgi iegrimis tikai Pāvilostas Jūrakmens, kas ir lielākais jūrakmens Baltijas jūras Kurzemes piekrastē. Kā vēsta visitpavilosta.lv informācija, tā augstums virs grunts ir 3,5m (ūdenī 1,5m) un apkārtmērs – 15m. Padomju laikā šis akmens bijis kā robeža, jo civiliedzīvotāji gar jūras krastu drīkstējuši pārvietoties tikai no Ziemeļu mola līdz Lielajam akmenim.
Pāvilosta
Izstaigājamies, apskatām promenādi un nobeigumā vēl apmeklējam jūras noskaņās iekārtoto bērnu laukumiņu netālu no Pāvilostas novadpētniecības muzeja un Laivu mājas.
Pa ceļam, braucot garām, pamanījām kuģi, kas pļavā izlikts apskatei. Lai pilsētas iepazīšanas pastaiga būtu vēl garāka, dodamies uz to ar kājām, garām Piecdesmitgades parkam, kurš veidots, gaidot Pāvilostas 50.gadadienu un apskatām ozolus, kurus 1929.gadā iestādījis toreizējais Latvijas valsts prezidents Gustavs Zemgals.
Esam nonākuši pie kuģa “Dole”. Tas 20.gadsimta 50-60-jos gados kalpojis kā zvejas kuģis un ir vienīgais saglabātais šāda tipa zvejas kuģis Latvijā. Kuģis ir dāvināts Pāvilostas novadpētniecības muzejam un pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam 2005.gadā ticis restaurēts un kalpo kā tūrisma apskates objekts.
Pāvilosta
Turpinot ceļu pa Pāvilostas novadu, dodamies uz Sakas pagastā esošo Akmeņraga bāku.
Akmeņraga bāka
Akmeņraga bāka ir paslēpusies diezgan tālu no civilizācijas un lielajiem ceļiem. Tā ir viena no visgrūtāk sasniedzamajām Kurzemes piekrastē. Lai to sasniegtu, jāmēro diezgan garš ceļš cauri mežu masīviem. Tomēr priecē, ka šie ceļi ir salīdzinoši nesen rekonstruēti.
Bāka šajā vietā bijusi jau kopš 1864.gada un tā ir viena no senākajām Latvijā. Sākotnēji tā bijusi no koka un 18m augsta. Tā nopostīta 1.Pasaules kara laikā, bet mūsdienu versija uzbūvēta 1921.gadā. Bāka Akmeņragā atrodas, jo šī ir kuģošanai ļoti bīstama vieta, būtībā viena no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē, ar akmeņainu sēkli, dziļumā nedaudz virs diviem metriem. Neskatoties uz bākas esamību, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģu katastrofas, no kurām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa Saratow (1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu) uzskriešana uz sēkļa 1923.gadā.
Koši sarkanā celtne pamanāma jau pa gabalu. Samaksāju simbolisko 1 eiro par vienu pieaugušo, parakstos par drošību un kopā ar četrgadnieku kāpjam augšā 35 metrus augstajā bākā. Jāsaka, diezgan neomulīgi. Tas ir gana augsts kāpiens pa vītņveida kāpnēm ar 166 pakāpieniem, kurām pa vidu tukšums līdz zemei, pakāpieni šauri. Tiekam līdz augšai un lai gan ir iespēja iziet ārā uz skatu platformas, to neizdarām, jo galējais kāpiens ir pa vertikālām kāpnēm. Baidos par bērnu. Apskatām ainavu uz apkārtnes mežiem un jūru caur nelielajiem lodziņiem un kāpjam lejā, kas liekas, ir pat vēl grūtāk.
Akmeņraga bāka
Tālāk Liepājas virzienā braucam pa nelielajiem piekrastes ceļiem cauri Ziemupes dabas liegumam, kas ievērojams ar pelēkajām kāpām. Un pēc kāda laika nonākam Liepājas Ziemeļu fortos.
Liepājas Ziemeļu forti
Laiks kļūst arvien drūmāks un vējaināks un šeit, Ziemeļu fortos, to var sajust itin labi. Arī vēja ģenerators naski griežas. 19.gadsimta beigās būvētā un jau 1908.gadā likvidētā cietokšņa drupām šāds laiks piestāv, tas pastiprina drupu drūmumu. Cilvēku ir gana daudz. Izstaigājam drupu drošās vietas un labirintus.
Liepājas Ziemeļu forti
Diena iet uz otru pusi un ieturējuši nelielu kafijas pauzi, dodamies uz šodienas tālāko punktu – visaugstāko Baltijas jūras piekrastes kāpu Latvijā.
Pūsēnu kāpa
Pusēnu kalns ir visaugstākā Baltijas jūras piekrastes kāpa Latvijā, kuras absolūtais augstums ir 37 metri. Kalnā var tikt gan pa kāpnēm, gan takām. Mēs dodamies pa taku, jo šoreiz esam izlēmuši doties pastaigā ar ratiem. Jā… kāpiens diezgan stāvs. Bet to nenožēlojam, jo skats no kāpas patiešām skaists – jūra tālumā un meži vispakārt. Un ir arī soliņš, kur atpūsties un baudīt šo ainavu. Arī laiks ir stipri uzlabojies, vējš izpūtis mākoņus.
Pūsēnu kāpa
Lai gan manā plānā bija vēl viens objekts uz dienvidiem, tomēr saprotu, ka šoreiz nepaspēsim un nav jau arī jāpaspēj viss. Būs iemesls atbraukt uz šo pusi vēl.
Tāpēc dodamies atpakaļ uz naktsmītni Jūrkalnē, pa ceļam aši piestājot vēl pāris vietās.
Ķoniņciems
Turlavas pagastā kādreiz atradās septiņi ķoniņu brīvciemi, no kuriem vienam brauksim garām. Ķoniņciems atrodas Turlavas pagastā un ir viens no kādreizējiem kuršu ķoniņu brīvciemiem. Ķoniņi bija brīvļaudis, kas neskatoties uz varas maiņām ir spējuši saglabāt savu pašnoteikšanos. Viņi bija savas dzīves noteicēji un organizētāji, kas nemaksāja nodevas un nebija nevienam parādā. Senākie rakstiskie avoti par ķoniņiem saglabājušies no 16.gadsimta.
Šobrīd gan situācija kādreiz varenajā Ķoniņciemā ir diezgan bēdīa, palikušas vairs tikai dažas mājas. Tomēr vietējie iedzīvotāji, kas ir ķoniņu pēcteči cenšas saglabāt šo vietu ne tikai nostāstos, bet arī realitātē.
Tepat netālu no Ķoniņciema zīmes atrodas arī Elku birzs, ar kuru saistās daudz baisi nostāsti gan no seniem laikiem, gan mūsdienām. Tāpēc tajā gan negājām, tikai noskatījāmies uz to garām braucot. Birzs ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.
Ķoniņciems
Gudenieku naftas atradnes
Jā, arī Latvijā iegūst naftu. Tāpēc esam nolēmuši nobraukt garām naftas atradnei Gudenieku pagastā. Šeit nafta pirmoreiz atrasta 1963.gadā un uzskatāma par augstas kvalitātes. Padomju laikā gan bijusi pauze pētniecībā un ieguvē, jo atradne uzskatīta par nenozīmīgu. Tomēr mūsdienās nafta tiek iegūta un arī mēs pa gabalu redzam naftas pumpi darbībā.
Gudenieku naftas atradnes
Ar to arī beidzam šīsdienas ekskursiju, braucam atpakaļ uz Jūrkalni. Un tāpat kā vakar – vakariņas Pilsberģu krogā un saulriets.
Saulriets šodien stipri drūmāks, izskatās, ka Pāvilostas virzienā stipri līst, bet mums paveicies un varam atkal sēdēt uz soliņa Jūrkalnē un vērot, kā saule iekrīt jūrā.
Vakars Jūrkalnē
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!