Ceļā/16 septembris, 2020/Vietas un ceļojumi Latvijā
-
KO REDZĒT PA CEĻAM UZ JŪRKALNI
Pagājušā gada jūlijā trīs dienās apbraucām Latgali un Sēliju. Tā bija skaista, maza ekspedīcija pa Latvijas mazāk apgūto pusi. Ņemot vērā šīgada situāciju un to, ka gada laikā esam kļuvuši par vienu ceļotāju vairāk, sagaidījām rudeni un sākām plānot ceļojumu. Skaidrs, ka tas plānojās būt savādāks nekā iepriekšējais. Jautājums bija, uz kuru pusi. Un izvēle krita par labu Latvijas pretējai pusei – Baltijas jūras piekrastei Kurzemē.
Kad maršruts saplānots, atliek tikai doties ceļā. Tikai vēl pēdējais darbs – pēc bērna lūguma jāuzcep kēksiņi, ko ņemt ceļā līdzi. Darīts!
Lai izvairītos no pārāk lieliem ceļotāju pūļiem, dodamies ceļā ceturtdienā. Mūsu naktsmītne uz divām naktīm būs Jūrkalnē, kur šovakar tad arī jānokļūst, pa ceļam apskatot dažādus objektus.
Mazliet skumdina, ka laikapstākļus nekādus labos nesolīja, galu galā taču rudens. Visapkārt nomācies un brīžam līst. Braucot pa Ventspils šoseju, nedaudz pirms Pūres nogriežamies uz kāda grants ceļa, lai apskatītu pirmo objektu. Kas par brīnumu, šeit navigācija mūs burtiski dzen uz vienīgo zilo debesu pleķīti vispārējā drūmumā. Vējš ir mazliet padzenājis mākoņus.
Ceļā
Kukšu muiža
Kukšu muiža ir mūsu pirmais apskates objekts, kas uzbūvēta Vēdzeles upes krastā. Nobraucam gar muižas teritorijas iespaidīgo sētu un apstājamies Kukšu dzirnavu ezera pretējā krastā (uzpludinājums uz Vēdzeles upes), no kurienes paveras visskaistākais skats uz muižu. Ļoti skaista vieta un vēja izpūstie mākoņi padarījuši šo skatu vēl košāku.
Muiža tiek uzskatīta par izcilu Latvijas muižu arhitektūras paraugu. Un kā vēsta informācija muižas mājaslapā, tai ir gana gara un bagāta vēsture. Datētā muižas vēsture sniedzas līdz pat 1530.gadam. Tā bieži mainījusi īpašniekus, līdz padomju okupācijas gados tajā, kā daudzās citās līdzīgās ēkās, tika izvietota kolhoza pārvalde. Pēc neatkarības atgūšanas, patiesā īpašniece atjaunojusi savas tiesības, taču ēka stāvējusi tukša un stāvoklis tikai pasliktinājies, līdz 2000.gadā to iegādājās vācietis Daniels Jāns, kurš atbilstoši Pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasībām lēnām muižu atjaunojis. Grūti iedomāties, ka no tik nolaistas ēkas, tā atdzimusi savā kādreizējā burvībā.
Šobrīd muižā ir iekārtota viesnīca un restorāns, ir iespējams to apskatīt ekskursijā.
Šodien mēs dodamies tālāk un muižas iekštelpas neapmeklēsim, bet attēlos apskatot, cik grezna tā ir, noteikti kādreiz būtu vēlme atgriezties.
Kukšu muiža
Tālāk, pa mazajiem, tikko salijušajiem, ceļiem dodamies Kandavas virzienā, uz Čuzu purvu, kas atrodas tik pat kā pilsētā.
Ceļā
Čužu purvs
Dabas parka Abavas senleja teritorijā atrodas Čužu purva dabas liegums, kurā izveidota gājēju taka. Diemžēl ar bērnu ratiem, vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem taka nav veicama. Mazākais ceļoja ķengursomā.
Teritorija jau kopš 1924.gada atrodas valsts aizsardzībā, jo ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā aug krūmu čuža (Pentaphylloides fruticosa) jeb klinšrozīte. Lai gan tas ir plaši izplatīts krāšņumaugs apstādījumos, savvaļā tas ir ļoti apdraudēts un rets. Diemžēl šobrīd lielākā daļa čužu jau bija noziedējušas.
Kopējā purva platība ir 96 hektāri. Uz pašu čužu audzi, kas ir klajumā, jāmēro diezgan liels ceļa gabals cauri mitram mežam. Mitrākajās vietās gan ir izvietotas koka laipas, bet noteikti noderēs arī ūdensizturīgi apavi, it sevišķi bērniem. Tomēr arī iešana caur mežu slēpj sevī dažus pārsteigumus. Izrādās, šajā apkārtnē izplūst sēravoti. Sēravotu ūdeņus un dūņas 20.gadsimta sākumā šeit izmantoja reimatisma ārstēšanai dziedniecības iestādē. Vēlāk ticis sākt būvēt lielāku tās versiju, kuras paliekas redzamas vēl šodien. Informācijas stendu fotoattēli liecina, ka šeit ir bijusi ievērojama izmēra ēka klajumā, kas šobrīd ir pārvērties mežā un biezos krūmos un slēpj nu jau vairs tikai mūra pamatu paliekas. Sākoties Otrajam pasaules karam, dziedniecība beidza pastāvēt un tā arī nekad vairs netika atjaunota.
Bez tam, taka arī aizved līdz Velna acs avotam, līdz kuram gan neaizejam, jo mākoņi atkal draudīgi. Un tik tiešām, vienu ātru lietus gāzienu saņemam.
Čužu purva taka
Turpinām ceļu pa gleznaino un dabas objektiem bagāto Abavas ieleju Rendas virzienā.
Māras kambari
Māras kambari ir alu sistēma Abavas labajā krastā, smilšakmens atsegumā.
Pēc automašīnas novietošanas tam paredzētajā vietā, uz alām var nokļūt sākotnēji pa ceļu un tālāk pa dabīgu un vietām koka taku. Takas iespējams iziet arī ar bērnu ratiem, taču pēdējais posms uz alām ir kāpnes. Netālu no stāvlaukuma atrodams informācijas stends un skatu laukums ar soliem, no kura paveras skats uz Abavas ieleju.
Nokāpjam līdz alām. Arī šeit ir iežogots skatu laukums, jo pie pašām alām nav ļauts iet. Alas ir skaistas, taču biju gaidījusi, ka tās būs lielākas. Bet laikam jau galvenais ir stāsti un leģendas, kas saistītas ar tām. Šeit ir bijusi sena kulta vieta un iespējams pat pils, kurā dzīvojušas Māras. Taču mūsdienās tās apdzīvo sikspārņi, kurus aizliegts traucēt.
Māras kambari
Plānojot mūsu maršrutu, kā nākamo biju iekļāvusi laikam vienu no šī gada instagrammīgākajiem objektiem Lāčkroga ezeru, kurš ticis popularizēts gan dažādos portālos, gan daudzu ceļotāju stāstos un bildēs. Arī man interesēja redzēt šo skaistās krāsas ūdenskrātuvi. Bet… Piebraucot pie iebraucamā ceļa bijām pamatīgā izbrīnā. Priekšā barjera, malā uzraksts PRIVĀTĪPAŠUMS, bet barjera ar līkumu apbraukta (tā teikt – likumu var apiet ar līkumu), izveidotas milzīgas rievas dubļos, jo redz daudziem selfiju gribētājiem vajag kaut kā mēģināt iebraukt tajā PRIVĀTĪPAŠUMĀ. Jāsaka lielais FUI tādiem tūristiem. Griezām ārā un braucām tālāk, jo arī mums ir īpašums un mēs zinām, ko mēs justu, ja tā tas būtu uz mūsu zemes. Varbūt zīmes un barjera pavisam nesen ir parādījušās un agrāk arī tā varēja mēģināt braukt, bet šī brīža situācija liecina, ka arvien ir cilvēki, kas mēģina to izdarīt.
Diemžēl nevienas bildes no iebraucamā ceļa man nav.
Nākamais ceļa gabals ir nedaudz lielāks, apbraucam apkārt Kuldīgai un nu jau taisns ceļš uz Jūrkalni, ar vēl dažām pieturām.
Lāckroga ezera aerofoto (LĢIA ortofoto)
Īvande
Īvandes ievērojamākais objekts ir Lielīvandes jeb Īvandes muiža, kas celta 18.gadsimtā. Liela un samērā jauna muiža, taču mani vairāk piesaistīja blakus esošās muižas saimniecības ēkas un parks. Tāda koša un ļoti sakopta vieta.
Tā kā muiža ir ļoti liela, tad to izmanto gan Īvandes pagasta pārvalde, gan bibliotēka, gan privātīpašnieks, kas nodarbojas ar tūrismu, viesu uzņemšanu un sadarbībā ar pašvaldību pamazām atjauno muižas ēkas. No 1993. līdz 2007.gadam šeit darbojusies arī Īvandes sākumskola, kuru bērnu trūkuma dēļ nācās slēgt. (info – Kuldīgas novads).
Īvandes muiža un tās apkārtne
Turpinām ceļu uz vēl vienu slavenu, pat vēl slavenāku vietu. Braucam pa skaistiem ceļiem, vietām alejas, var redzēt, ka šeit kādreiz bagāti cilvēki dzīvojuši – muižas, pilis…
Ēdoles pils
Uz mirkli piestājam apskatīt Ēdoles pili, kurā šobrīd ir viesnīca, restorāns un muzejs. Labi nosmaržo no restorāna virtuves. Apskatām pils pagalmu, kurā filmēta visiem zināmā filma “Emīla nedarbi” un es vēl nedaudz atgriežos atmiņās no skolas laikiem, kad šeit bijām ekskursijā ar nakšņošanu pils telpās. Tad bijām mazliet sabiedēti ar pils spoku stāstiem. Tas bija gana aizraujoši. Bet tagad laižam tālāk.
Ēdoles pils
Un ja jau reiz ieminējos par filmu “Emīla nedarbi”, tad ar to arī turpinām, jo pavisam netālu atrodas māja, kurā uzņemta šī filma, nobraucam garām. Tā grūti atpazīt, tomēr 35 gadi pagājuši kopš filmas uzņemšanas. Šobrīd māja apdzīvota.
Dodamies tālāk un pa seno suitu ceļu nokļūstam Alsungā – suitu vēsturiskajā centrā.
Alsunga
Alsunga jeb Alšvanga ir sens suitu ciems. Iebraucot tajā, pirmais iespaids, – tas ir košs (gluži kā paši suiti) un ļoti sakopts. Koši zilas debesis, zaļi koki, baltas ēkas un pa vidu milzīga suitu sakta. Esot suitu novadā, noteikti ir jānobauda vietējā virtuve. Un lai gan neesam nobrieduši bukstiņputrai, tomēr sklandraušiem vieta vēderā atradīsies. Vislabākā vieta, kur tos iegādāt, ir Spēlmaņu krogs, kurā iespējams ne tikai papusdienot, bet arī nakšņot un iemācīties cept sklandraušus īpašās meistarklasēs. Iegādājuši sklandraušus un vīra raušus, dodamies nelielā pastaigā. Apskatām centrālās vietas – Dižgabalkalnu (senais pilskalns), kurā obligāti jāizpilda tēva-dēla tradicionālais kāpiens – Kurš pirmais? Apskatām arī Alsungas pils ārpusi un tās pagalmu. Pilī iespējams iepazīt suitu kultūru un vēsturi, taču šobrīd tā ir rekonstrukcijā un nav apskatāma. Tālāk dodoties pāri centrālajam laukumam, kurā vienīgie garlaikojas skolēnu autobusu šoferi, nonākam lidz ēkai, kurā iespējams iegādāties suitu suvenīrus – Suitu amatniecības un mākslas telpai “Rija”. Taču šodien tā ir slēgta. Vairākās vietās Alsungā redzējām aicinājumu talkot vienatnē, arī šeit. Oriģināli!
Tālāk ejot, nonākam Ziedulejas parkā (senāk, Žīdu leja), kur atrodas brīvdabas estrāde. Neliela pastaiga pa parku un dodamies atpakaļ.
Vēl viens objekts, ko pamanījām iekšā braucot, ir Žibgravas veselības taka, kas izveidota ainaviskā vietā Kauliņupes krastā. Šeit uz informatīvajiem stendiem var uzzināt ko vairāk par suitiem. Taču piebraucot un izkāpjot pēc veselības šeit nemaz nesmaržo, drīzāk šeit kāds ir atdevis galus. Riskējam un paejam vēl uz priekšu, bet smaka kļūst vēl neciešamāka. Tad nu dodamies prom uz šis dienas galapunktu Jūrkalnē.
Alsunga
Jūrkalne
Jūrkalni esam izvēlējušies kā bāzes vietu Baltijas jūras piekrastes apceļošanai. Divas naktis nakšņosim Pilsberģu krogā, kas atrodas tikpat kā centrālākajā Jūrkalnes vietā un ļoti tuvu stāvkrastam. Pilsberģu krogs atrodas vēsturiskā, bijušajā muižas ēkā, kas nesen renovēta. Mani kā divu bērnu mammu ļoti iepriecināja, ka šī ir bērniem draudzīga vieta ar spēļu laukumiņu un zīdaiņu aprūpes istabiņu. Un lai gan mums visas higiēnas preces zīdainītim bija līdzi, tomēr kādai citai mammai pieejamās preces var noderēt.
Iekārtojušies numuriņā, dodamies pastaigā uz stāvkrastu un blakus esošo Ugunspļavu. Vismaz mums, rīdziniekiem, liekas ļoti vējaini, bet vietējiem jau noteikti tas tāds neliels vējiņš tik ir. Aizejot līdz stāvkrastam, seja ir saņēmusi kārtīgu smilšu skrubi. Mazākajai ceļotājai ķengursomā vējš arī galīgi neiet pie sirds. Izstaigājam Ugunspļavu ar daudzām ugunskura vietām un dažādiem citiem objektiem un ābeļdārzu.
Jūrkalne
Tādi mazliet vēja appūsti, izdzeram karsto šokolādi mūsu naktsmītnes ābeļdārzā un dodamies vakariņās, pēc kurām ir plānots sagaidīt saulrietu vējainajā stāvkrastā.
Tā arī darām. Nu laiks ir kļuvis daudz mierīgāks un saulriets burvīgs. Sagaidām, kā saule iekrīt jūrā un dodamies atpūtā uz naktsmītni, šodienai iespaidu gana, esam noguruši.
Trackbacks & Pingbacks
[…] Lasīt vairākČužu purvs […]
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!