Ceļā/4 oktobris, 2021/Bērniem, Galamērķi ārpus Latvijas
Polija pēdējos gados kļuvusi par mūsu ģimenes iecienīto tuvo galamērķi ne pārāk garām brīvdienām. Un jāsaka godīgi šī valsts man patīk arvien vairāk. Vienā no pēdējiem ceļojumiem paspējām redzēt Polijas ziemeļdaļu tieši zelta rudens laikā (lasīt šeit). Arī šoreiz cerējām uz skaistām rudens ainavām, tikai braucot krietni tālāk, uz pašiem valsts dienvidrietumiem.
Pietiekami garo ceļa posmu veicām pa daļām, izbraucot otrdienas vakarā un nakšņojot Suvalkos, bet atlikušo posmu veicot nākamajā dienā. Pa ceļam uz pāris stundām piestājam Varšavā, iepirkt rudens/ziemas apģērbus un apavus bērniem, kas varētu noderēt arī turpmākajās dienās.
Trešdienas vakarā esam sasnieguši naktsmītni – apartamentus, kuros nakšņosim trīs naktis.
Par apmešanās vietu trim dienām bijām izvēlējušies apartamentus – Lake Hill Apartments, netālu no Karpačas – Sosnovkā. No šīs vietas paveras skaists skats uz kalniem un Karkonošes nacionālo parku.
Lake Hill Resort
Karkonošes nacionālais parks (poļu – Karkonoski Park Narodowy) atrodas Karkonošes jeb Milzu kalnos, Sudetu kalnu sistēmā Polijas dienvidrietumos, pie robežas ar Čehiju. Savukārt Čehijas pusē atrodas Krkonošes nacionālais parks (čehu – Krkonošský národní park). Pa kalnu kori vijas robeža starp abām valstīm. Šī daļa ir augstākā Sudetos.
Ar Krkonošes nacionālo parku iepazinos jau tālajā 2005. gadā, kad mūs 3. kursa ģeogrāfijas studentus Eiropas prakses ietvaros iepazīstināja ar kalnu dabu, dodoties pārgājienā no Čehijas puses. Tad kāpām Čehijas augstākajā virsotnē Sņežkā, kas atrodas uz Polijas/Čehijas robežas. Toreiz gāja kā nu kuram. Es pieveicu Sņežķu un tās ir jaukas atmiņas. Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi un apstākļi ir mainījušies. Atceroties salīdzinoši viegli sasniedzamās kalnu virsotnes, radās vilinājums, turp doties ar bērniem, tikai šoreiz no grēdas otras puses – Polijas.
Sņežka 2005. gadā no Čehijas puses
Karkonošes nacionālais parks dibināts 1959. gadā un aizņem vairāk kā 55 km² plašu teritoriju, no kuras lielāko daļu aizņem meži. Parkā izveidotas dažādu grūtības pakāpju pastaigu takas 112 kilometru garumā, pieejami 10 pacēlāji un daudzi viesu nami. Ziemā darbojas arī vairākas slēpošanas trases.
Viena no pilsētiņām, kas atrodas pašā Karkonošes sirdī Polijā, ir Karpača (poļu – Karpacz). Lai gan tajā dzīvo tikai 4,5 tūkstoši iedzīvotāju, tā ir ļoti iecienīta tūristu vidū. Jāsaka gan, ka ne latviešu. Mums populārāki ir Tatri. Bet velti. Karpačas apkārtnē var atrast izklaides visai ģimenei no pašiem mazākajiem gan ziemā, gan vasarā. Šeit sākas daudzas pastaigu takas, pa kurām iespējams doties pārgājienos pat ar bērnu ratiem. Slinkākiem kāpējiem pieejami pacēlāji, kas nogādās ātrāk un tuvāk pie virsotnēm.
Bet interesantāk protams ir doties ar kājām, jo takas slēpj dažādus pārsteigumus – mazākus un lielākus ūdenskritumus, klintis, ziedošas pļavas. Šeit var redzēt, kā lapu un skuju koku mežus nomaina krūmi, tos savukārt pļavas un tundra. Tāpat kā mainās klimatiskās joslas, pārvietojoties no dienvidiem uz ziemeļiem. Tāda īsta ģeogrāfijas stunda.
Arī mēs devāmies kājām pa vienu no salīdzinoši vieglākajām takām. Par ieeju parkā, tiek piemērota simboliska ieejas maksa. Biļete trim dienām – 20 PLN. Tās var iegādāties vairākās vietās, pie taku sākumpunktiem. Piemēram, mēs sākām pastaigu no punkta, kas atrodas pie Dziki Wodospad jeb Mežonīgā ūdenskrituma. Priecājāmies, ka šeit bijām darba dienā, jo brīvdienās rindas pie kasēm bija ļoti garas un arī brīvu vietu mašīnas novietošanai praktiski nebija.
Dziki Wodospad
Kopumā vienu (t.i., pirmo) dienu bijām atvēlējuši kalnu pastaigai, ar mērķi uzkāpt pēc iespējas augstāk, bet tā, lai spēki un laiks pietiek arī kāpšanai lejup. Bet ņemot vērā, ka ceļā esam ar 1,5 un 5 gadus veciem bērniem, viņi būs galvenie tempa noteicēji. Pārējās divas dienas veltīsim citiem objektiem parka teritorijā un tuvākajai apkārtnei.
Ap pulksten 10 ceturtdienā esam klāt vienā no Karpačas lielākajiem stāvlaukumiem, kurš jau lēnām pildās ar tūristiem. Rīts ir skaisti saulains un solīto vēju pagaidām nejūt. Patiesībā šis arī bija skaistākais rīts visu dienu laikā. Spēka un uzņēmības pagaidām ir daudz. Piecgadnieks soļo pats, bet jaunkundze iekārtojas speciālajā mugursomā, kas arī viņai ir jauns piedzīvojums.
Sākam kāpt
Pa dzelteno taku dodoties augšup, vispirms ejam cauri skujkoku mežam, ik pa laikam atpūšoties un uztaisot kādu bildi. Kāpiens vietām diezgan stāvs, viscaur šķembu seguma. Un tad kādā brīdī, garāmgājējs mums saka – Labdien! Sākumā gan domāju, ka esmu pārklausījusies, bet tas patiešām bija “Labdien!”. Latvietis gan ir krietni ātrāks par mums un ātri pazūd aiz kārtējā līkuma.
Ainavas pa ceļam
Daži posmi ir īpaši stāvi un tieši tad jaunkundze izdomā, ka viņai somā ir apnicis sēdēt un grib iet pati. Tie ir tie lēnākie brīži. Brīžam viņa varonīgi grib iet pati, brīžam mēs viņu uz maiņām nesam, bet somā atpakaļ viņa negrib. Tā lēnām un neatlaidīgi nokļūstam līdz šodienas augstākajam punktam – Strzecha Akademicka – vēsturiskai apmešanās vietai, kas tiek uzskatīta par vecāko Karkonošes kalnos. Pašreizējā ēka savu izskatu ieguvusi 1912. gadā un kopš tā brīža nav mainījusies. Šobrīd šeit atrodas satikšanās vieta pirms došanās augstāk, kafejnīca un naktsmītne (hostelis). Bet pati ēka iekšpusē ir kā mākslas darbs – ar kokgrebumiem un zīmējumiem uz tiem. Noteikti vieta, kur mazliet atpūsties, izdzert tēju vai apēst ko kārtīgāku pirms došanās tālāk.
Lēnām un mērķtiecīgi
Strzecha Akademicka
Tā arī mēs, izdzeram siltu tēju, apēdam pa mazajai šokolādītei enerģijai, un dodamies tālāk. Jaukā laikā iespējams sēdēt ainaviskajā terasē, taču šobrīd ir ļoti vējains, tāpēc uzturamies iekštelpās.
Strzecha Akademicka iekštelpas
Iznākot ārā mazliet apjūkam takās un konstatējam, ka dodamies augšup uz virsotni, bet stiprā vēja dēļ saprotam, ka bērni neizturēs, jaunkundzei sākas kreņķis. Tāpēc telefonā izpētu pareizās takas, kas ved lejup un tur arī dodamies. Starp kokiem vējš samazinās un jaunkundze somā aizmieg. Vismaz kādam atpūta.
Strzecha Akademicka apkārtne
Diezgan strauji kāpjam uz leju pa Szlak pieszy niebieski taku. Šeit gan vairāk pakāpieni no lieliem akmeņiem, kurus ar ratiem neizbraukt (tāpēc, ja dodas pastaigā ar ratiem, jāiet cits maršruts). Pēc aptuveni 15 minūtēm nonākam ļoti skaistā vietā pie Mały Staw ezera. Ezers ir dabisks, glaciālas izcelsmes un aizņem 2,8 ha plašu teritoriju. Tā dziļums 7 m.
Szlak pieszy niebieski taka
Turpat lejā pie ainaviskā ezera atrodas tikpat ainaviska ēka – Schronisko Samotnia. Līdzīgi kā mūsu apmeklētā Strzecha Akademicka, arī šajā ēkā atrodas gan kafejnīca, gan hostelis. Šo gan no iekšpuses neapskatām, jo jaunkundze guļ, dodamies tālāk un priecājamies, ka esam izvēlējušies maršrutu veikt tieši šādā virzienā, jo nepatīkamais vējš pūš mugurā. Tālāk taka ir šaura, no akmeņiem izbūvēta. Cilvēku ir daudz, grūti iedomāties, cik milzīga “satiksme” šeit ir brīvdienās.
Ceļā uz Schronisko Samotnia
Ejot garām skaistajai ēkai, nonākam ezera līmenī un taka šeit ved gar tā krastu līdz tā aizved krūmu un vēja izlocītu koku ejā, brīžam veidojot gandrīz tādus kā tuneļus. Šis takas posms ved gar iespaidīgām klinšu sienām, pa kuru virsotnēm arī ved takas, tiem, kas uzkāpuši augstāk. Tur augšā noteikti ir ekstrēmi vējains, jo pat ielejā vēju jūt.
Ceļš lejup
Nonākam līdz mācību centram – Domek Myśliwski KPN. Lai gan pati ēka pašreiz ir slēgta, ārpusē var iepazīties ar informāciju par nacionālā parka dabu – putniem, dzīvniekiem un augiem. Tepat arī ceļa krustceles – ceļu var turpināt pa to pašu mazo taku, kuru Google Maps neuzrāda vai arī pāriet uz lielo, ko arī darām. Pa šo taku var nokļūt pie vēl vairākiem apskates objektiem, bet mēs izvēlamies iet tomēr stāvlaukuma virzienā.
Domek Myśliwski KPN un tās apkārtne
Lejā nonākam pavisam netālu no tās vietas, kur šorīt sākām. Kopā ceļā šodien esam pavadījuši vairāk nekā piecas stundas, no kurām 2,5 stundas gājām. Pārējais laiks ir atpūtas un fotopauzes.
Noietais maršruts
Pieejam pie suvenīru tirgotājiem un iegādājamies sīkumiņus bērniem, kā nelielu apbalvojumu par paveikto.
Atlikušās divas dienas pavadījām apskatot apkārtnes interesantākās vietas visai ģimenei, kuras tūlīt arī uzskaitīšu.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
VĒL 10 VIETAS VISAI ĢIMENEI, KO APSKATĪT TUVĀKAJĀ APKĀRTNĒ
Karpača (Karpacz)
Par Karpaču informācija latviešu valodā praktiski nav. Nelielā Karpačas pilsētiņa (poļu – Karpacz), kurai katru dienu vienā vai otrā virzienā braucām cauri, izvietojusies kalnos 480-885 metru augstumā un tajā dzīvo aptuveni 4,5 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsēta atrodas Lejassilēzijas vojevodistē, netālu no Čehijas robežas un līdz 1945. gadam ietilpa Vācijā kā Krummhībele (vācu – Krummhübel). Šobrīd tas ir populārs ziemas sporta un tūrisma centrs. Pilsētiņa ir tipiska kalnu kūrortpilsētiņa ar daudzām kafejnīcām un suvenīru veikaliņiem. Daudzas pastaigu takas sākas tieši pilsētā un ved augstāk kalnos. Pilsētā ir ļoti daudzi maksas stāvlaukumi, kuri ļoti ātri piepildās un brīvdienās atrast brīvu vietu ap plkst. 10 jau ir grūti. Tāpēc tūristi, kas apmetušies pašā pilsētā, izvēlas doties pārgājienā uzreiz no viesnīcas. Vairāki tūrisma un izklaides objekti atrodas arī pašā pilsētā.
Karpača
Hojnika cietoksnis (Zamek Chojnik)
Nākamajā rītā pēc kalnu pastaigas kāpām Hojnika cietoksnī, kuru redzējām arī no mūsu naktsmītnes. Cietoksnis šobrīd atrodas Jeļena Guras pilsētas daļā, 627 m augstumā. Sākotnējās konstrukcijas sāktas būvēt 1292. gadā, kas sagrautas 17. gadsimtā, bet daļēji atjaunotas 1964. gadā.
Lai uzkāptu kalnā, kurā atrodas cietoksnis, pietiek ar Karkonošes nacionālā parka ieejas biļeti, kuru bijām iegādājušies trim dienām, savukārt cietokšņa apmeklēšanai nepieciešams iegādāties atsevišķu biļeti. Nolemjam, ka uzkāpsim tikai kalnā un apskatīsim cietoksni no ārpuses un apkārtējo ainavu, kas paveras no kalna. Jāsaka, ka kāpiens ir diezgan stāvs un ir iespēja izvēlēties, doties pa sarkano vai melno taku. Mēs ejam pa sarkano, kas arī jau liekas pietiekami stāva. Ap pulksten 10, kad sākam kāpt, cilvēku vēl ir salīdzinoši maz. Vēlāk gan uzrodas arvien vairāk un vairāk, tai skaitā arī skolēnu grupas.
Sasnieguši cietoksni, apskatām to no ārpuses. No kalna redzam arī mūsu naktsmītni, kas nemaz nav tālu.
Hojnika cietoksnis
Siruvija japāņu dārzs (Siruwia – ogród japoński)
Japāņu dārzs netālu no Karpačas izveidots saskaņā ar japāņu dārzu mākslu un fen-šui filozofiju. Šeit 1,5 hektāru platībā var apskatīt dažādas augu un koku kompozīcijas, ūdensteces un ūdenskritumus, kā arī bonsai kociņu izstādi. Atsevišķā ēkā atrodas Samuraju muzejs, taču šobrīd ēka ir slēgta. Apskatām tikai to, kas izvietots stikla vitrīnās. Taču pirmais, ko apmeklējām, bija bērnu rotaļu laukums, kas izvietots visaugstāk Karkonošes kalnos. Tomēr virvju kāpelējamie izrādās par sarežģītu mūsu vecuma bērniem un ilgi šeit neuzkavējamies.
Ieejas maksa parkā – pieaugušajiem 33 PLN, bērniem no 4 gadu vecuma- 27 PLN. Pieejams arī suvenīru kiosks un kafejnīca ar veikalu, kurā var iegādāties japāņu tējas, saldumus, alu u.c pārtikas produktus. Mēs izmantojām skaisto laiku, lai pasēdētu kafejnīcā un izdzertu tēju un apēstu saldējumu.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Japāņu dārzs
Feju parks (Park Bajek)
Tā kā japāņu dārza slidkalniņi mūs pievīla, bija nepieciešama alternatīva, kas būtu atbilstoša abu bērnu vecumam. Un Karpačā tāda ir Park Bajek. Speciāli izveidotais bērnu izklaides parks ir piemērots pat pašiem mazākajiem bērniem. Parks nav liels, taču bērni beidzot izbaudīja izklaidi savam vecumam, kurā vislabāk patika nobraucieni ar pūsli un lēkšana pa batutu.
Pa visa parka teritoriju izvietoti leļļu namiņi ar tēliem no dažādām pasakām. Šeit var satikt Sniega karalieni, Sniegbaltīti, Pelnrušķīti u.c. Drosmīgākie var uzkāpt nelielā Sņežkas imitācijā.
Ieejas maksa pieaugušajam – 10 PLN, bērniem no 2 gadu vecuma – 20 PLN. Diemžēl par dažām atrakcijām ir jāmaksā atsevišķi.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Feju parks
Lomnicas dambis (Zapora na Łomnicy)
Lomnicas upe ir viena no mežonīgākajām un bīstamākajām upēm Karkonošes kalnos ar iespaidīgu kritumu. Tās krasti ir pieredzējuši iespaidīgus plūdus, kas iznīcinājuši daudzas mājas, lauku saimniecības un dzelzceļa līnijas. Tāpēc 20. gadsimta sākumā, kad teritorija atradās Prūsijā, upes gultne tika pārveidota, atsevišķos posmos to regulējot ar dambju palīdzību.
Šis, praktiski Karpačas centrā izveidotais dambis ir 105 m garš. Šobrīd dambis diemžēl bija sastatņu ieskauts, bet jebkurā gadījumā, iespaidīga būve.
Apkārt dambim, abos upes krastos izveidotas vairākas pastaigu takas, kā arī parks, kas ir lieliskas pastaigu vietas.
Lomnicas dambis un tā apkārtne
Gravitācijas anomālija (Miejsce Anomalii Grawitacyjnej)
Arī Ņūtona gravitācijas likumam ir izņēmumi. Un viens no tiem atrodas tieši Karpačā, uz vienas no galvenajām ielām. Šeit nolikta tukša pudele vai bundža, pat automašīna ar izslēgtu dzinēju, ripos pret kalnu. Pēc šeit veiktajiem pētījumiem, šeit ir par 4 % mazāka gravitācija nekā citur.
Tā kā šī vieta atrodas uz diezgan aktīvas satiksmes ceļa, tad paši to neizmēģinājām, bet redzējām citus to izmēģinot.
Gravitācijas anomālija
Vangas baznīca (Kościół Wang)
Vangas baznīca ar savu interesanto stāstu ir viena no Karpačas tūrisma pērlēm, uz kuru dodas visvairāk tūristu.
Koka baznīca, kas sākotnēji uzbūvēta Norvēģijas ciematā – Vang, Vangsmjesena ezera krastā, šeit nokļuvusi 1842. gadā. Kāpēc? Norvēģijas ciematam tā bija kļuvusi par mazu. Tās tehniskais stāvoklis bija kļuvis pavisam bēdīgs un renovācijas izmaksas pārāk augstas. Tāpēc nolemts ēku pārdot. Un lai gan pēc Prūsijas karaļa darījuma, tai izjauktā veidā vajadzēja nokļūt Berlīnē, beigu beigās, tā tika uzdāvināta Karpačas pilsētai. Šeit tā tika nedaudz pielāgota vietējiem apstākļiem un blakus uzbūvēts akmens tornis, kas pasargāja no spēcīgajiem vējiem.
Šis ir objekts, kuru apmeklē ļoti daudzi tūristi, par ko liecināja fakts, ka jau pirms pulksten 10, tuvākais stāvlaukums bija pilns. Baznīcu ir iespējams apskatīt arī no iekšpuses, taču mēs to nedarījām lielā cilvēku skaita dēļ.
Vangas baznīca
Māja uz jumta (Chata na głowie)
Netālu no Karpačas atrodas savdabīgs es teiktu izklaides objekts – māja uz jumta. Kā vēsta informācija ēkas mājaslapā, būvniecībai izmantotas 260 tonnas betona, 40 tonnas tērauda. Un tai ir 9 grādu slīpums. Tā ir iekārtota kā jebkura māja, tikai viss ir otrādāk. Mazliet nestabilu sajūtu piešķir ēkas grīdas (griestu) slīpums.
Blakus atrodas arī īpaša atrakcija, māja, kas griežas ap savu asi, kas ir vienīgā tāda Polijā.
Ieejas maksa pieaugušajam – 16 PLN, bērniem līdz 6 gadu vecumam – bezmaksas.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Māja uz jumta
Polijas senie vulkāni
Polijas dienvidrietumos atrodas neliels reģions, kas pazīstams kā izdzisušo (neaktīvo) vulkānu zeme. Šeit ainavā var saskatīt seno vulkānu paliekas – gan pašus vulkānus, gan minerālu atsegumus, gan arhitektūru, kurā izmantoti vulkāniskie ieži. Visinteresantāk ir doties braucienā pa mazajiem lauku ceļiem, kas atklās daļu no skaistajām šī reģiona ainavām un kalnu siluetiem.
Polijas senie vulkāni
Krāsainie ezeri (Kolorowe Jeziorka)
Krāsainie ezeri
Trackbacks & Pingbacks
[…] Lasīt vairākKarkonošes nacionālais parks […]
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!