Ceļā/18 aprīlis, 2019/Galamērķi ārpus Latvijas
Pirmās dienas pēcpusdienā devāmies ceļā. Steigai nebija pamata, jo mērķis bija Pakrojas muiža Lietuvā, kurā tobrīd norisinājās Lielo Ķīnas laternu festivāls, plkst. 16 tika iedegtas laternas. Pakrojas muiža atrodas 140 km attālumā no Rīgas, starp Šauļiem un Paņevežu. Mēs šo vietu apmeklējām īpašā festivāla noskaņā, kas bija mūsu galvenais mērķis šeit un apmeklējot šo vietu, pastaigājāmies pa pils parku, kas izgreznots ar laternām. Tomēr, ja ir interese apmeklēt pašu muižu un palielo muižas parku, šis ir objekts, ko iekļaut savā maršrutā. Muižā izvietota arī viesnīca, restorāns un spa, atkarībā no tā, kas tieši interesē.
Gaismas festivāls “Lielās Ķīnas laternas” norisinājās no 2018.gada 24.novembra līdz 2019.gada 6.janvārim Pakrojas muižā, Lietuvā. Festivāla laikā muižas parks izgreznots ar milzīgām gaismas skulptūrām – dzīvniekiem, putniem u.c.
IEEJA
Maksas (2019. gada festivāla cenas):
- Pieaugušajiem – 12 EUR,
- bērniem, studentiem, senioriem – 10 EUR,
- bērniem līdz 6 gadu vecumam – bez maksas
- Stāvlaukums automašīnai – bez maksas
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Pastaigas laikā mēs redzējām pūķi, pandu un flamingo dārzus, Pelnrušķītes karieti, briežu dārzu un daudz ko citu. Īpaši interesantas bērniem likās gaismas konfektes.
Tirdziņā parka teritorijā bija iespējams iegādāties un nogaršot austrumu un lietuviešu virtuves izstrādājumus, kā arī austrumnieciskus suvenīrus.
Mēs šo pasākumu apmeklējām 29. decembrī. Bija ļoti ievērojams apmeklētāju skaits un pat satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz diezgan drēgno laiku, atmosfēra bija lieliska, mēs guvām daudz pozitīvu emociju.
Gaismas festivāls Pakrojas muižā, Lietuvā
Apskatījuši Ķīnas laternas un pēc tam pastāvējuši sastrēgumos, kas bija radušies lielā apmeklētāju skaita dēļ, devāmies tālāk Polijas virzienā. Mērķis – Suvalki, kur nakšņojam. Suvalki, kā pierobežas pilsēta, parasti mums asociējas ar pēdējo vietu pirms došanās mājās, kur iespējams apmeklēt veikalus par labajām poļu cenām.
Nākamajā dienā mums jāveic atlikušie aptuveni 350 km līdz Gdaņskai. Sākumā mūsu ceļš ved cauri Varmijas – Mazūrijas vojevodistei, kas radusies apvienojot Varmijas un Mazūrijas vēsturiskos novadus. Vēl senāk – līdz 1945.gadam reģions bija Vācijas sastāvā kā Austrumprūsijas dienvidu daļa. Šobrīd vojevodistes galvaspilsēta ir Olština.
Kā tūristi, kas daudzkārt mērojuši tradicionālo ceļu cauri Varšavai, šis reģions iepriecina ar savu atšķirīgo ģeogrāfiju, ko veidojis Baltijas apledojums. Pateicoties tam reljefs ir interesants un acij tīkams – pauguri un daudz, daudz ezeru – lielāku un mazāku. Tie veicina reģiona popularitāti dažādu ūdens sporta veidu cienītāju vidū. Ūdens sporta centri redzami bieži. Interesanti arī tas, ka daudzi no ezeriem ir savienoti savā starpā ar kanāliem vai upēm, kas vasarā var kļūt par interesantu ceļošanas veidu. Ezeru ieplakas nomaina mežu masīvi un otrādāk. Bez dabas bagātības ainavu šeit veido arī kultūrvēsturiskais mantojums – senās Prūsijas ceļi – šauri, aleju tipa ceļi. Par braukšanas ātrumu šeit jāpiedomā, īpaši ziemā, izmainoties ar pretimbraucošajiem. Šajā sakarā priecājamies par to, ka ir svētdiena un lielākā daļa poļu kā katoļi, ir baznīcā un ceļi ir ļoti tukši.
Vēl viens ainavas elements, ko ievērojam, ir atšķirīgā apbūve. Šeit vairāk izplatītas viensētas, atšķirībā no citām Polijas daļām, kur ciemam seko ciems. To droši vien noteicis fakts, ka teritoriju apdzīvojušas dažādu tautību un konfesiju pārstāvji. Ir interesanti vērot šo atšķirīgo Polijas ainavu un tā jau esam nobraukuši gandrīz 130 km divās stundās. Laiks izlocīt kājas.
To, ka reģions ir vēsturiski interesants un daudzveidīgs jau minēju iepriekš. Tā kā mums interesanta šķiet 20.gadsimta vēsture un ir redzētas daudzas dokumentālās un mākslas filmas, esam nolēmuši izlocīt kājas Gierlošā (Gierłoż), militāri vēsturiskajā objektā – Ā.Hitlera Vilku midzenī.
Bijušās Austrumprūsijas alejveida ceļi
Ceļojumi tepat uz netālo Poliju, vienmēr ir vēstures piesātināti un lai cik skarba nebūtu pasaules vēsture, ir interesanti to iepazīt. Ir vietas, par kurām ir dzirdēts un redzētas gan dokumentālās, gan mākslas filmas, bet pavisam kas cits ir redzēt tās dzīvē.
Viena no tādām ir Vilku midzenis Polijā, Kentšinas pilsētas tuvumā, kas bija Ādolfa Hitlera Austrumu frontes militārais vadības centrs Otrajā pasaules karā. Objekta būvniecība sākta 1941.gadā, uzspridzināts 1945.gadā.
Mazliet vēstures…
Vilku midzenis (vāciski – Die Wolfschanze) pastāvēja no 1941.gada pavasara līdz 1945.gada 24./25.janvārim. Šeit atradās vairāku Trešā Reiha augstāk stāvošo amatpersonu bunkuri. Šī teritorija bija ideāla ar savu ģeogrāfisko stāvokli – apkārt daudz ezeru, purvu, mežu, tālu no lielām apdzīvotajām vietām. Papildus tika uzlaboti apkārtējie ceļi, kā arī izbūvēts dzelzceļš un lidlauks. Šis ir viens no ievērojamākajiem un noslēpumainākajiem tā laika objektiem. Objekts būvēts aizbildinoties un maskējot to kā ķīmisko kombinātu. Pēc informācijas avotiem, kopējais ēku laukums bija 250 ha, mežu – 800 ha, teritorija norobežota ar dzeloņdrāšu žogu un mīnu laukiem. Interesanti, ka kara laikā neviena karojošā puse nezināja par šīs teritorijas esamību, bet Ā.Hitlers šeit pavadījis vairāk kā 800 kara dienas. Šeit 1944.gada 20.jūlijā notika atentāts pret Ā.Hitleru, par kuru vairāk uzzināju ne tikai no dokumentālajām filmām, bet arī no 2008.gada mākslas filmas – “Valkīra” ar Tomu Krūzu galvenajā lomā, kur viņš atveido virsnieku Klausu fon Štaufenbergu – cilvēku, kas šajos bunkuros mēģināja veikt atentātu pret Ā.Hitleru 1944. gada 20. jūlijā.1944.gada oktobrī, kad sarkanās armijas vienības nokļuva līdz Austrumprūsijas austrumu robežām, Ā.Hitlera uzturēšanās vieta tika pārcelta un nedaudz vēlāk izdota pavēle par Ā.Hitlera bunkura Gierlošā iznīcināšanu. Pavēles izpildīšana notika 1945.gadā, naktī no 24. uz 25. janvāri, divas dienas pirms sabiedroto karaspēka ierašanās.
Ierodamies autostāvvietā pie Vilku midzeņa. Laikam jau ziemas sezona nav tā populārākā šī objekta apmeklēšanai, vien dažas poļu automašīnas un viens lietuviešu autobuss. Samaksājam 15 zlotus (~3,5 eiro) par katru pieaugušo (bērnam līdz 6 gadu vecumam ieeja par brīvu) un dodamies aplūkot teritoriju. Vasaras sezonā cenas atšķiras un jāmaksā arī par autostāvvietu.
IEEJA
Maksas (2019. gada cenas):
- Pieaugušajiem – 15 zł,
- bērniem un studentiem – 10 zł,
- bērniem līdz 6 gadu vecumam – bez maksas,
- stāvlaukums automašīnai – 5 zł
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Ieejot teritorijā redzams piemineklis ar nāvi sodītajiem iepriekšminētā atentāta dalībniekiem
Īpašu auru vēsturiskajai teritorijai piešķir šī rīta miglainais laiks, kas padara objektu daudz drūmāku savā vēsturiskajā varenībā. Liekas, ka pati daba rūpējās par to, lai šis objekts izskatītos baisāk. Visai teritorijai cauri ved ierīkotas takas, objektos iekšā iet ir aizliegts, jo tas ir bīstami. Mazliet pārsteidz tas, ka informācija stendos izvietota tikai poļu un vācu valodā. Tāpēc mūsu vienīgais informācijas avots ir karte, kas apskatāma pie ieejas.
Karte pie ieejas
Grupām pieejams arī gids, bet šos pakalpojumus mēs neizmantojam. Protams, ar gidu un vēstures stāstiem būtu bijis savādāk, bet priekšstats par tā laika vareno, pat pārcilvēcīgo būvniecību radās, grūti pat aptvert ēku sienu biezumus un izmērus. Tā vien likās, ka poļi cenšas atdzīvināt šo spocīgo vietu ar daudzajiem putnu būrīšiem, kas bija atrodami visā teritorijā. Jā, nu jāsaka, būves iespaidīgas, kārtīga betona ēku pilsēta, ar iespaidīgiem sienu biezumiem. Grūti iedomāties, kā šādos betona džungļos jutās cilvēki – logu nav, ejas šauras un maz. Diez ko omulīga sajūta šeit nav. Izstaigājam teritoriju un beidzot pastaigu konstatējam, ka tagad apmeklētāju skaits stāvlaukumā ir stipri pieaudzis – daudz gan poļu, gan vācu tūristi, kas bariņiem pastaigājas pa teritoriju. Laikapstākļi liecina, ka laiks beigt pastaigu, sāk līt…
Vilku midzenis
Turpinājums sekos…
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!