Ceļā/11 maijs, 2021/Vietas un ceļojumi Latvijā
-
PAR VIETĀM, KO REDZĒT DIENVIDKURZEMĒ UN PA CEĻAM
Zante
Lai mazliet mainītu tradicionālo maršrutu, nolemjam nogriezties no lielajiem ceļiem un apskatīt vēsturiski nozīmīgu teritoriju, kas 2.pasaules karā bija pazīstama kā Kurzemes cietoksnis jeb Kurzemes katls. Izrādās Zantē atrodas muzejs, kas veltīts šiem notikumiem. Lai gan Kurzemes cietokšņa muzejs šobrīd ir slēgts, nobraucam tam garām un izlasām informāciju stendā. Kā uzzinām, Zantē, Plāņu muižas apkārtnē notikušas vienas no pēdējām kaujām 2.pasaules karā Kurzemes cietoksnī. Par šiem notikumiem un karavīru likteņiem stāsta muzeja ekspozīcija, jo šis ir vienīgais Kurzemes cietoksnim veltītais muzejs Latvijā. Muzejam ir arī brīvdabas ekspozīcija, kurā var apskatīt restaurētos tā laika ierakumus, bunkurus un smago kara tehniku, taču tā ir aiz sētas un pa gabalu vien redzam dažas tehnikas vienības.
Zante
Šeit vēl nedaudz līst, bet pēc neilga laika jau ap Kuldīgu, laikapstākļi uzlabojas un nu jau dodamies uz pārējiem apskates objektiem. Lai arī bērniem būtu interesanti, dodamies uz vietu, kas pievilcīga visai ģimenei.
Cīravas Mežaparks
Cīravas Mežaparks atrodas Durbes upes krastos un līkumos. Tas izveidots pastaigu un dabas skatu cienītājiem, regulāri to papildinot ar jauniem objektiem. Parkā izveidotas vairākas takas ar atpūtas vietām un tiltiņiem. Šeit atrodas, piemēram, Bebru taka, kur iepazīt bebra nedarbus, Leģendu taka, Skaņā un Sienāžu taka. Ik pa gabalam uz kādas no takām izvietoti dažādi objekti – vai nu kāpēlēšanas rīki mazākiem un lielākiem, vai no koka izgrebtas figūras, vai īpatnēji mūzikas instrumenti ar iespēju pamuzicēt, kas mums likās visinteresantākie. Protams, līdzīgi parki atrodas arī citviet Latvijā, tomēr šī parka burvība slēpās apmeklējuma laikā, viscaur mežā un gar ceļmalām un taku malām ziedēja vizbuļu pļavas. Fantastiski pavasarīgi skati.
Maršrutu katrs var izvēlēties sev tīkamo. Mēs izstaigājām gandrīz visu parku. Visur izvietotas nepārprotamas taku norādes.
Cīravas Mežaparks
Pēc krietni garās pastaigas apstājamies pie mobilās kafejnīcas Chill House, kur izvēlamies nogaršot burbuļvafeles ar saldējumu. Aizejam turpat netālu parkā uz soliņa upes malā apēst kārumu. Ļoti garšīgi un porcija ir tik liela, ka pat līdz vakaram vairs negribas ēst. Bet mazākais ceļotājs tiek pie jaunas rotaļļietas no Radošās darbnīcas LaLu, blakus esošajā tirdzniecības vietā.
Našķi un suvenīri pie Cīravas Mežaparka
Tālāk dodamies apskatīt Latvijas mazāko pilsētu pēc iedzīvotāju skaita Durbi, pa ceļam piestājot pie Durbes ezera skatu torņa.
Durbe un Durbes ezers
Durbes ezers ir samērā sekls (vidēji ~1,5 m) senlejas sprostezers, no kura iztek Durbe, gar kuras krastiem pastaigājāmies Cīravas Mežaparkā. Ezera dienvidrietumos ir uzbūvēts neliels skatu tornis (10 m augsts), pie kura piebraucam. Šeit ir ļoti stiprs vējš, kas niedres burtiski liec pie zemes un pat uzkāpšana nelielajā skatu tornī diez cik omulīga nav. Ātri apskatām ezeru un dodamies tālāk uz Durbes pilsētu.
Durbes ezers
Durbe ir Latvijas mazākā pilsēta, kas pilsētas tiesības ieguvusi 1893.gadā. Durbē iebraucam pa bruģētu ielu. Tepat arī Durbes pilskalns ar pilsdrupām (pils celta 14.gadsimtā). Vēl nedaudz uz priekšu atrodas Durbes muzejs, kas atrodas atjaunotā bijušā doktorāta ēkā. Ēka nozīmīga ar to, šeit 1887.gadā dzimis pirmais neatkarīgās Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kam ir lieli nopelni Latvijas neatkarības atzīšanā. Un visbeidzot nonākam pie Durbes baznīcas, kas ir vecākā ēka pilsētā.
Apskatījuši mazo, mīlīgo pilsētiņu, dodamies tālāk uz Bernātiem, kur nakšņosim.
Bernāti
Bernāti nav tikai apdzīvota vieta galējos Latvijas rietumos. Tā ir plaša dabas teritorija – dabas parks ar dažādiem dabas un kultūrvēstures objektiem, Eiropā aizsargājamā Natura 2000 dabas teritorija. Bernātos esam bijuši vairākkārt. Iepriekšējā reize bija pagājušajā rudenī, kad uzkāpām Latvijas augstākajā piejūras kāpā – Pūsēnu kalnā (37 m).
Sākam ar iekārtošanos naktsmītnē viesu namā Chill Inn. Tam ir plaša pieguļošā teritorija, kurā bērniem ir kur izskrieties un apskatīt vecas laivas un dažādus senlaiku instrumentus. Taču ekskursijā pa teritoriju dosimies vēlāk. Vispirms ejam sameklēt vienīgo ēdināšanas uzņēmumu Bernātos – Bernātu dzintariņu, pie kura jau pulcējas neliels bariņš ar cilvēkiem, kas gaida savu pasūtījumu. Arī mēs piebiedrojamies gaidītājiem. Sagaidījuši ēdienu, doma ir doties jūras krastā sameklēt kādu soliņu, kur visu notiesāt. Un ejot pa takām, soliņa meklējumos jau atrodam dažus no objektiem – vispirms koka skulptūras par Latvijas tautas tērpu veidošanos. Nedaudz tālāk augstākā kāpā atrodas pavisam nesen uzbūvēts skatu tornis laivas formā, ar visiem airiem, kurā mums noteikti jāuzkāpj. No augšas gan jūru neredz augsto kāpu dēļ. Bet tornis gan skaists. Un beidzot tomēr sasniedzam jūru. Šeit ir ļoti smalkas, baltas smiltis. Soliņu jūras krastā gan atrodam, bet vējš ir pārāk stiprs, lai būtu patīkami ieturēt vakariņas. Tāpēc dodamies atkal prom no krasta un par savu vakariņu vietu izvēlamies speciāli iekārtoto atpūtas vietu pie Latvijas rietumu sauszemes punkta robežzīmes “Zaļais stars”, kas ir viena no četrām Latvijā izvietotajām tēlnieka V.Titāna granīta skulptūrām.
Runājot par pašām vakariņām, jāsaka, ka porcija bija samērā maza, ņemot vērā tās cenu. Bet tā kā vēl joprojām bija pietiekama sāta sajūta pēc Cīravas vafelēm, īpaši par mazo porciju nebēdājām.
Nākot atpakaļ uz viesu namu, pa ceļam vēl pamanījām vietu, kur izvietots piemiņas akmens Latvijas Republikas pirmajam valsts prezidentam Jānim Čakstem. Šeit viņš 1924.gada 27.septembrī teica: “Te jābūt kūrortam!” un nolika Bernātu kūrorta pamatakmeni.
Bernāti
Atnākuši no jūras, viesu nama teritorijā dodamies nelielā izpētes ekskursijā, apskatīt vecās laivas un instrumentus.
Chill Inn
Nākamo rītu izbaudām un nesteidzamies, jo esam taču brīvdienās.
Šodien dosimies vēl tālāk uz dienvidiem. Sākam ar Papes Ķoņu ciemu, kas ir viens no diviem salīdzinoši autentiskajiem zvejniekciematiem Latvijā.
Papes Ķoņu ciems
Papes Ķoņu ciems atrodas gandrīz pašos Latvijas dienvidos, Rucavas novadā uz smilšainas strēles starp jūru un Nidas purvu. Vēsturiski tas ir unikāls ne tikai Latvijas, bet pat Eiropas mērogā. Lai gan mūsdienās ir novērojama jaunu ēku celtniecība, daļa ēku ir iekonservējušās senākā laikā – vairākas zvejnieku mājas un sētas saglabātas ar vēsturisko izskatu. Tā globāli skatoties, ciems nemaz tik sens nav – lielākā attīstība notikusi 19.gadsimta vidū un otrajā pusē, turpinoties 20.gadsimta sākumā. Tomēr braucot cauri ciemam, jūtama senatnīguma aura. Un svarīgi tas, ka šis ir tieši ciems nevis atsevišķas viensētas.
Tā kā daļa ēku laika gaitā kļuvušas neapdzīvotas, lai saglabātu kultūrvēsturisko mantojumu, vienu no zvejnieku sētām ir iegādājies Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kur ierīkota tā filiāle – zvejnieku – zemnieku sēta “Vītolnieki”. Lai gan muzejā nevienu nesastopam, izstaigājam āra teritoriju un apskatām ēkas.
Papes Ķoņu ciems
Netālu atrodas Papes bāka, pie kuras esam bijuši kādus četrus gadus atpakaļ. Arī savvaļas dzīvniekus toreiz apskatījām. Tāpēc šoreiz tur nedodamies un braucam dziļāk iekšzemē.
Rucava un Sventājas upes ieleja
Saule silda un izkāpjot no mašīnas pie Rucavas muižas kalna, esam vienīgie. Tāds miers un klusums. Pa labiekārtotu taku aizejam līdz skatu platformai, no kuras paveras elpu aizraujošs skats uz Sventājas upes ieleju. Upe, kas šķir mūs no Lietuvas, skaisti līkumo un ir izgrauzusi iespaidīgu ieleju.
Muiža kalnā atradusies Kurzemes hercogistes laikā (16.-18. gs.) un šobrīd no senās muižas saglabājušies tikai pagraba pamati. Tomēr kalnā izveidots dendroloģiskais parks, kurā šobrīd gan zied tikai ķirši. Dodamies lejup kalnu, jo dziļāk ielejā atrodas vēl viens ievērības cienīgs objekts – Leju svētavots, kas ir salīdzinoši neparasts – kāpjošais avots, jo tas no zemes iztek vertikāli. Interesants ir avota noformējums – tam ir salmu jumts. Bet diemžēl pie paša avota nebija iespējams tikt. Avota ūdenim tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.
Gan muižas kalnā, gan pie Leju svētavota uzstādītas lielās šūpoles, par ko īpaši priecīgi ir bērni.
Rucava un Sventājas upes ieleja
Netālu atrodas garākā purva laipa Latvijā – Dunikas purva laipa, kurai gan šodien mums laika nepietiek. Ņemot vērā tās garumu vienā virzienā ~5 km, tai nepieciešams diezgan daudz laika. Turpat netālu, meža ielokā pamanām nelielu baznīcu – Dunikas – Golgātas luterāņu baznīcu.
Dunikas – Golgātas luterāņu baznīca
Un vēl mazliet tālāk – Bārtas luterāņu baznīcas drupas. Baznīca celta 1892. gadā pēc slavenā Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči projekta. Baznīca nopostīta 2.pasaules kara laikā un tā arī nav atjaunota.
Bārtas luterāņu baznīcas drupas
Izbraucam cauri Purmsātiem, kuru muiža pirmo reizi rakstos minēta 1357.gadā. 2.pasaules kara laikā muižas ansamblis smagi cietis un līdz mūsdienām saglabājušās atsevišķas saimniecības ēkas, bet kungu māja pārbūvēta no jauna. Šobrīd atjaunotajā ēkā ir ierīkota speciālā internātskola un šodien par godu valsts svētkiem skolas priekšā saklāts galds ar balto galdautu.
Taču īpašs stāsts ir alejai, kas ved uz muižu jau no seniem laikiem. Sākotnēji tā ir bijusi kastaņu aleja, kas īpaši skaista bijusi ziedēšanas laikā. Vēlāk gan aleja tikusi papildināta ar citu sugu kokiem. Par to stāsta informatīvie stendi pie alejas.
Purmsāti
Tā kā ir jau krietni pāri pusdienlaikam, vēlējāmies nelielu ēšanas pauzi Priekulē, bet diemžēl abas no ēdnīcām šodien nestrādā, izbraukājam krustu šķērsu pilsētu un beigās piestājam pārtikas veikalā un iztiekam ar saldējumu.
Embūtes dabas parks
Pa skaisti paugurainu apkārtni dodamies uz Embūtes dabas parku jeb Embūtes senleju, kas ir viena no skaistākajām un interesantākajām vietām šajā reģionā. Nobraucam garām Krīvu kalnam, kas ir augstākais paugurs Kurzemē (190 m vjl.). Dabas parkā iebraucam pa stilizētiem vārtiem – zobeni ar vairogiem ceļa abās pusēs. Tie simbolizē kuršu vadoņa Induļa un viņa drauga Pūdiķa atstātos zobenus un vairogus. Tie sargā ceļu, kurš ved uz Embūtes senleju un Joda leju. Tāda mistiska sajūta. Tomēr nonākot Joda lejā, ir liela dzīvība. Īpaši ierīkotajā atpūtas vietā cilvēki pikniko un virs galvas pat lidinās drons.
Visa dabas parka teritorija nozīmīga gan no dabas, gan kultūrvēstures viedokļa. Embūtes pauguraine bija viena no pirmajām vietām Latvijā, kur sāka atkāpties ledājs. Tāpat dabas parka teritoriju īpašu padara daudzie avoti un gravas. Šeit bijusi sena apdzīvota vieta un pirmskristietības laika svētvieta, par ko stāsta daudzas teikas. Embūte pirmo reizi minēta Atskaņu hronikā 1243.gadā kā kuršu apdzīvota vieta un stratēģiski svarīgs punkts. Embūtes vārds saistās ar Raiņa traģēdiju „Indulis un Ārija”.
Embūtes dabas parkā pa ierīkotajām takām uzkāpjam Embūtes (Induļa) pilskalnā, pēc tam skatu tornī, no kura paveras skats uz pauguraini un Embūtes luterāņu baznīcas drupām.
Embūtes dabas parks
Lielbātas avots
Pēc kāpšanas pilskalnā un skatu tornī braucam atspirdzināties uz Vaiņodes pusi, kur Bātā, kas ir Vaiņodes daļa, atrodas Lielbātas dabīgais dzidravots, kas ir lielākais Latvijā. Tas ir arī viens no retajiem dzidravotiem Ziemeļeiropā, kas zemes virspusē iznes bioloģiski aktīvu un pareizi strukturētu ūdeni. Avots ir vienmērīgi spēcīgs gan vasarā, gan ziemā. Nemainīga ir arī tā temperatūra – aptuveni +6 grādi (skatīt vairāk – info).
Uz avotu gan ir gabaliņš, ko iet un tas rosina vēl lielāku vēlmi pagaršot ūdeni. Ļoti skaisti ierīkota taka, blakus Vaiņodes (Lielbātas) pils teritorijai. Pils būvniecība šeit notikusi tieši avota dēļ. Tā ir būvēta 1907. -1912.gadā, jo iepriekšējā nopostīta 1905.gada revolūcijas laikā. 20. gadsimta 30-jos gados šeit atradās viena no labākajām sanatorijām Latvijā.
Ceļā uz avotu pa gabalu apskatām pili (jo tā tuvākai apskatei nav pieejama), kā arī mākslīgi izveidotos ūdenskritumus. Viens no tiem šajā ziņā ierindojas starp Latvijas augstākajiem mākslīgi veidotajiem ūdenskritumiem (4.2 m). Īpaši skaists skats esot ziemā, kad tie sasalst.
Un takas beigās apbalvojums – auksts, garšīgs avota ūdens. Cilvēki šeit dodas ar lielajām pudelēm, jo avots ir brīvi pieejams. Mēs gan tā neesam sagatavojušies, uzpildām tikai mazo bērnu pudeli un padzeramies uz vietas.
Lielbātas avots
Ezere
Un ceļojumu noslēdzam vietā, kas atrodas pašā Latvijas maliņā, Ezerē. Šeit, uz Ezeres upes, atrodas ļoti interesantas formas slūžas. Meklējot piebraukšanas iespējas šai vietai, pietuvojamies pavisam tuvu Lietuvas robežai. Robežsargi ir darbā un pieskata to. Pirms atrodam pareizo ceļu uz dzirnavām, pamanām vēl vienu norādi – uz bijušo Muitas namu, kur šobrīd atrodas Ezeres muzejs. Lai gan muzejs šobrīd ir slēgts, uz sienas pieejamajā informācijā izlasām šī nama vēsturisko nozīmi. Šeit 1945. gada 8.maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.pasaules karš.
Nedaudz paejot uz priekšu robežas virzienā, var redzēt Lietuvas pusi, kas atrodas pāri upei. Latvijas pusē iestādīti draudzības kociņi. Turpat blakus Projekta 1836 stabs.
Ezere
Beidzot arī pamanām norādi uz atpūtas vietu pie Ezeres dzirnavām. Dzirnavu dīķis uz Ezeres upes izveidots 19.gadsimta beigās. Turpat blakus var aplūkot Ezeres ūdensdzirnavas, kas celtas 1910. gadā. Šīs ir Latvijai netipiskas slūžas un rada neparastu skatu. Un šobrīd tieši ir ļoti rāms laiks, tāpēc koku atspulgi dīķī rada ļoti skaistu ainavu.
Ezeres dzirnavas
Un ceļš mājup…
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!