Ceļā/1 aprīlis, 2023/Bērniem, Galamērķi ārpus Latvijas
Naktsmītne Toskānā. Kāpēc izvēlēties agriturismo?
Toskānā un arī citur Itālijā, ja vien nebrauc uz kādu no lielajām pilsētām, un tā nav kā galvenais galamērķis, noteikti visinteresantākais naktsmītnes veids ir agriturismo.
Kas ir agriturismo?
Tā ir itāļu vārdu agricoltura un turismo kombinācija, kas arī realitātē ietver šo jēdzienu – nakšņošanu īstā itāļu lauku saimniecībā ar iespēju iepazīt konkrētās saimniecības nodarbošanos, pagaršot un iegādāties pašu audzētos produktus, piedalīties ēdienu pagatavošanas meistarklasēs utt. Un ja ar to vēl ir par maz, tad mums kā līdzenumu zemes iedzīvotājiem, sajūsmu Toskānā radīs skaistie, līkumotie ciprešu aleju ceļi, kas ved uz šīm naktsmītnēm, vīnogulāju un olīvkoku dārzi, kā arī apkārtējie pauguri un ielejas.
Šis koncepts nav radies aiz labas dzīves. 20. gadsimta 50.-60.-jos gados nodarbošanās ar lauksaimniecību cilvēkiem nenesa īpaši daudz ienākumu, bija grūti uzturēt saimniecības un daudzi laukus vispār pameta. Baidoties par lauksaimniecības vispārēju iznīkšanu, Itālijas valdība astoņdesmito gadu vidū beidzot oficiāli atzina agriturismo konceptu. Šādā veidā tika un joprojām tiek atbalstītas nelielās saimniecības, lauku apdzīvotās vietas, lauksaimnieciskā ainava, tādā veidā šo padarot par ilgtspējīga tūrisma formu. Daudziem bija motivācija atgriezties laukos. Tomēr tik vienkārši tas viss nav. Lai šīs lauku saimniecības pārveidotu par viesnīcām (un daļa no tām ir pat ļoti smalkas), pieejami valsts līdzfinansējuma projekti un nodokļu atlaides, tomēr nepieciešami arī lieli privātie ieguldījumi.
Mūsdienās agriturismo ir strādājoša lauku saimniecība, kas audzē, piemēram, vīnogas, olīvkokus vai labību un no tiem ražo citus produktus – vīnu, olīveļļu, garšvielas utt. Pašu audzētie produkti jāizmanto arī viesu ēdiena pagatavošanā.
Šobrīd Itālijā ir vairāk nekā 20 tūkstoši agriturismo naktsmītņu, cenu līmenis ir ļoti atšķirīgs, jo ir gan pavisam vienkāršas saimniecības, gan ļoti ekskluzīvi iekārtotas. No Itālijas šāds nakšņošanas veids sācis izplatīties arī citās Eiropas valstīs.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Kāda no Itālijas lauku saimniecībām
Mūsu pieredze
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka gribam nakšņot Toskānas laukos, kādā no agriturismo naktsmītnēm. Šīs naktsmītnes iespējams atrast arī booking.com un piedāvājums ir ļoti plašs. Atlika vien izvēlēties vietu, iekļautos bonusus (piemēram, baseins, brokastis) un ne pārāk dārgu.
Visi kopā izvērtējām vairākus variantus, atmetām dārgākos un izvēlējāmies vidusceļu. Kādu? Lasi tālāk –
…
Un tā vakarpusē līdz ar pēdējo gaismu, izlīkumojot pa šaurajiem ceļiem, kuriem abās pusēs pārmaiņus aug olīvkoki un vīnogulāji, nokļūstam mazā itāļu lauku pasakā. Draugi ar otru mašīnu jau ir priekšā, bet mēs no Gardaland ierodamies mazliet vēlāk. Mūsu naktsmītne Agriturismo I Bonsi nav tā mazākā saimniecība. Šeit nodarbojas ar vīnogulāju un olīvkoku audzēšanu, olīveļļas un vīna izgatavošanu. Jau pa gabalu kalnā pamanām pili, kuras dārza teritorijā atrodas arī mūsu māja – 19. gadsimta medību ēka. Teritorijā ir vēl viena māja, kurā var nakšņot, kā arī pašā pilī ir pieejamas istabas nakšņošanai.
Tā kā bijām diezgan vēlu, tad saimnieku nesatikām, sazinājāmies, saņēmām norādes un iečekojāmies telefoniski. Piebraucot pie mūsu mājas, esam diezgan lielā, pozitīvā šokā. Māja ir tiešām ļoti liela – divi stāvi, virtuve ar kamīnu, liela viesistaba. Pieejami arī priekšmeti ēdiena pagatavošanai. Vietas daudz, daudz visiem. Visas istabas pat nesanāk izmantot. Bet divas vannasistabas gan noder. Numuriņi iekārtoti tā, kā es to biju iedomājusies Itālijas laukos, ar savu īpašo auru, mazliet ar senatnes pieskaņu un smaržu. Istabas ir plašas, tikai mazliet pietrūkst gaismas, bet tā jau tas ir senās ēkās. Jā, un diemžēl odiem arī garšoja mūsu ziemeļnieku asinis. Bet tā kā mums pašiem ir lauki, tad saprotam, ka tā tas diemžēl laukos mēdz būt.
Mājai apkārt ir pils dārzs, kurā atrodas baseins. Bet ir jau tumšs, tāpēc ekskursijā neejam. Brokastis gan mums paredzētas pilī. Tātad no rīta arī apskatīsim visu teritoriju.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Mūsu namiņš Agriturismo i Bonsi saimniecībā
Bet paēst pēc garās dienas gan vajag. Tāpēc nolemjam braukt uz mūsu naktsmītnei tuvāko pilsētiņu – Redžello. Nesen jau izbaudījām šejienes interesantos ceļus, bet Waze navigācijai ar to ir par maz – tā izved mūs pa tādiem kārtīgiem lauku ceļiem, bez asfalta un kārtīgām bedrēm, ka liekas, tur arī paliksim. Bet beigās viss veiksmīgi.
Nonākot pilsētiņā izskatās, ka tur tikko beidzies kāds gadatirgus un šobrīd strādā vairs tikai karuseļi, kas mums galīgi nav aktuāli. Atrodam internetā iespējamās ēšanas vietas un dodamies meklēt. Taču vienīgajā, kas ir atvērta, visas vietas ir aizņemtas un stundu esot jāgaida. Tik ilgi gaidīt negribas un izvēlamies par labu picērijai, kurā picas sagatavo mūsu acu priekšā. Un tātad mums picu vakars.
Pienācis rīts, esam atpūtušies un beidzot nav jādomā par čemodānu krāmēšanu, dodoties uz nākamo naktsmītni, jo šeit paliekam četras naktis. Dosimies brokastīs, par ko gan mazliet uztraucamies, jo pēc pieredzes, itāļi brokastīs neēd neko vairāk par kruasānu ar kafiju. Bet vispirms aplūkojam plašo dārzu un mūsu māju dienasgaismā, atrodam arī baseinu (pozitīvi, ka šeit ir arī mazais bērnu baseins) un tad jau cauri kokiem ieraugām arī pils ieeju. Bet kas tur? Pa pils kāpņu margām pastaigājas divi cēli pāvi, vēlāk pie mums pienāk arī saimnieka mīlulis – suns un iepazīstas ar mums. Un tā viņi mūs sagaidīja katru rītu.
Rīts ir saulains un silts, tālumā redzami kalni, ainavas apkārt burvīgas. Nevienu citu vairs neredzam un dodamies iekšā pilī. Smaržo pēc kafijas un kāda kundze rosās pa ēdamzāli. Iepazīstamies un mazliet parunājam.
Un izrādās, ka brokastīm nav ne vainas, šeit ir gan cepts bekons, gan olas, jogurti, bērniem pārslas un vēl un vēl… Tā kā ir labi un mūsu bailes par kruasānu un kafiju izkliedējas.
Bez mums ir vēl tikai daži viesi, tā kā nav lielo viesnīcu burzma pie brokastīm. Tomēr pilī bieži vien notiek dažādi pasākumi, piemēram, kāzas un tad par viesu daudzumu nevar sūdzēties.
Katru rītu pēc brokastīm vēl izmetām nelielu līkumu pa pils parku.
Agriturismo I Bonsi
Jāsaka godīgi, ka naktsmītnē daudz ko no pieejamā nepaspējām izmantot. Vakaros bijām diezgan vēlu atpakaļ no braucieniem, bieži vien pat īsti spēka vairs nebija. Tā kā pa dienām bijām prom, arī nepieteicāmies ekskursijā pa saimniecību, kas šeit ir pieejama. Mazliet pietrūka laika. Varbūt nākamreiz. Šī ir patiešām ideāla vieta, kur atgriezties Toskānas apceļošanai gan sava novietojuma dēļ, gan pēc būtības.
Par izmaksām – tie bija ~38 eiro par nakti\uz cilvēku (ieskaitot arī mazos cilvēkus).
Katru dienu no naktsmītnes devāmies radiālos tuvākos un tālākos braucienos, miksējot kultūrvēsturiskos un dabas objektus. Jāsaka, ka bija diezgan liela braukšana un dažbrīd arī bijām emocionāli un fiziski noguruši, bet protams, pozitīvās emocijas un skati to atsver un atstāj paliekošas atmiņas uz visu mūžu.
Atgādināšu, ka ceļojam septembrī, kas jau ir daļēja nesezona, tāpēc cenas un dažādas citas situācijas (sastrēgumi, rindas) citās sezonās var būt atšķirīgas. Uzskaitīšu vietas, ko apskatījām trīs ar pusi dienu laikā.
Piza
Pirmo dienu sākam ar vienu no slavenākajiem objektiem Itālijā un pat visā pasaulē.
Piza protams ir slavena ar savu 14. gadsimtā būvēto šķībo torni un tam blakus esošo katedrāli. To neapšaubāmi var uzskatīt par vienu no Itālijas vizītkartēm. No mums visiem to laikam redzējusi biju tikai es. Tāpēc nolemjam, ka aptuveni 125 km līdz tam nebūs par tālu, lai sāktu Toskānas iepazīšanu. Lielāko daļu ceļa iespējams veikt pa maksas bāni, tāpēc braukšana ir samērā raita. Tā kā Piza atrodas tuvu pie jūras un zemu (4 m vjl.), bet mēs braucam no kalnainākas teritorijas, tad pietuvojoties Pizai, sākam braukt lejā no kalniem un kādā mirklī tālumā jau var redzēt torni. Pēc brīža tas atkal uz mirkli pazūd no skata, iebraucam krietni rosīgā pilsētā.
Vai šeit ir vēl ko skatīties? Nezinu, jo mums ir tikai viens mērķis un domāju, ka lielākajai daļai tūristu tāpat un to šeit ir daudz. Tāpēc nezinām, cik veiksmīgi izdosies atrast vietas diviem auto. Izmantojot Waze navigāciju atrodam maksas stāvlaukumu diezgan tuvu tornim (par bezmaksas laikam šeit nesapņot) un mums paveicas, vietas šeit vēl ir gana daudz. Tomēr ar to viss nebeidzas, problēma ir ar talona iegādi automātā, cilvēku daudz, izveidojas kādu 30 cilvēku rinda, automāts lēns, krietnu laiku šeit pazaudējam un arī karstums sāk pieņemties spēkā.
Beidzot tiekam ārā no stāvlaukuma un tāpat kā pārējie dodamies torņa virzienā. Nonākot tuvāk teritorijai, var redzēt, ka šī nu ir īsta tūrisma citadele, dažādu štruntiņu tirgotāji uzmācīgi nāk virsū un nevarētu teikt, ka šī atmosfēra ļoti patiktu, bet nu ķeksīša pēc bildes pie torņa jāuztaisa. Zālājs pie torņa jau pilns ar tādiem pašiem nofotografēties gribētājiem, tā ka grūti brīvu vietu atrast. Savukārt, ja ir vēlme tornī uzkāpt, to var izdarīt, iepriekš nopērkot biļetes internetā, jo gribētāju ir daudz, bet ielaists tiek ierobežots apmeklētāju skaits.
Bērni jūtas mazliet sakarsuši saulainajā laukumā, tādēļ iegriežamies tuvākajā kafejnīcā, lai nopirktu suliņas un katram pa virtulim enerģijai. Mazliet padrūzmējamies pie centrālā laukuma izmetam vēl nelielu līkumu, pa kādu sānu ielu, domājot atrast vēl ko ievērības cienīgu, bet bez suvenīru veikaliem, kurā meita tiek pie modīgas cepures, un kafejnīcām šeit nekā tāda vairs nav. Tāpēc lieki neuzkavējamies un dodamies atpakaļ uz auto.
Piza
Turpinājumā brauksim uz daudz mierīgākām un klusākām vietām, par kurām tik daudzi nezina. Bet tas nenozīmē, ka tās ir mazāk interesantas.
Ponte della Maddalena
40 km attālumā no Pizas, netālu no nelielās Borgo a Moccano (Borgo a Mozzano) pilsētiņas atrodas Ponte della Maddalena. Tilts, kas šķērso Serkjo (Serchio) upi ir viens no daudzajiem viduslaikos būvētajiem par Velna tiltiem sauktajiem tiltiem. Agrajos viduslaikos tas kalpojis kā upes šķērsojums mūku ceļā – Via Francigenano no Francijas uz Romu.
Šeit varam vien pabrīnīties par tā laika (11.-12.gs.) arhitektiem un inženieriem.
Uz tilta var uzkāpt un jāsaka, ka kāpiens ir diezgan stāvs.
Pie paša tilta pieejams bezmaksas stāvlaukums. Septembrī ar vietām problēma nebija.
Ponte della Maddalena
Braucot pa šo apkārtni, priecājamies par ainavām visapkārt – stāvi, zaļi apauguši kalni un upes ieleja. Iespaidīgi. Dodamies tālāk uz vēl kādu ļoti zaļu un smaržīgu vietu.
Hesperidarium di Tintori
30 km attālumā no tilta atrodas īsta tropiska oāze – unikāls citrusu dārzs – Hesperidarium di Tintori ar vairāk nekā 200 šķirņu citrusaugiem no visas pasaules, no kuriem vecākie saglabājušies no 15. gadsimta (!!!). Šeit ir gan stādaudzētava, gan citrusu dārzs.
Nonākot šeit vispirms redzam lielās siltumnīcas, kurās skaisti rindiņās sakārtoti nelieli olīvkociņi un citruskociņi. Tā vien gribētos kādu iegādāties mājai, ja vien mūsu klimats un vieta mašīnā to ļautu. Uz atbraukšanas brīdi esam vienīgie blakus esošajā bezmaksas stāvlaukumā. Sekojam norādēm un nokļūstam dārza kasē/veikalā. Darbiniece ir ļoti laipna un painteresējas, no kuras valsts esam un informē, ka savu produkciju piegādā arī uz Latviju. Kādreiz, kad piepildīšu sapni par savu mazo oranžēriju, varbūt šī būs tā vieta, kur iegādāties kādu tropu augu.
Citrusu dārzs atrodas siltumnīcā, tā kā laikapstākļi apmeklējumam nekad netraucēs. Šeit pastaigājoties vienlaicīgi var redzēt gan ziedus, gan augļus gatavošanās stadijā, gan jau gatavus augļus. Tie ir visdažādāko formu un krāsu, krūmi ir gan kā vīteņi, gan ērkšķaini, mums neierasti citrusi. Pa ceļam bērni var satikt pasaku varoni Pinokio, kuram veltītais parks atrodas pavisam netālu.
Ieejas maksa pieaugušajiem – 5 eiro, bērniem (5-12 gadi) – 4 eiro.
Kad izstaigājam siltumnīcu, atgriežamies veikaliņā, lai iegādātos kādu suvenīru. Šeit iespējams nopirkt dažādus vietējos produktus no citrusiem – limončello, citronu limonādes, smaržas mājai, roku un sejas krēmus u.c., kā arī ar Pinokio tematiku saistītus suvenīrus. Un apmeklējumu šeit noslēdzam ar vēsu citronu limonādi, kas ir tik fantastiski atsvaidzinoša karstajā laikā.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Hesperidarium di Tintori
Ir jau pēcpusdiena un ja dienu sākām ar vienu slavenu tūrisma galamērķi, tad arī dienu noslēgsim ar ko vēl ievērojamāku – Florenci – Toskānas galvaspilsētu.
Florence
Dodoties uz Florenci jāsaprot, ka pilsēta ir ļoti liela. Lai gan pēc iedzīvotāju skaita tā ir tikai 8.lielākā pilsēta Itālijā, tūristu skaits, kas to apmeklē, ir ļoti liels, attālumi ir lieli un to nevar tā izstaigāt pāris stundās.
Sen atpakaļ Florencē biju ar tūristu grupu. Mūs izlaida apskatīt centrālo laukumu un apskatei dotais laiks bija varbūt pāris stundas. Tagad skatoties tās senās bildes, nevaru saprast, ko es redzēju un ko ieguvu no šīs ātrās pieturas?
Florence no 50 000 iedzīvotāju 1200. gadā ir izaugusi līdz 360 000 šobrīd. Vizuāli saistoši Florences stāstu var uzzināt seriālā Medici: Masters of Florence, kuru noskatījāmies pirms ceļojuma. Protams, par to, cik viss precīzi atbilst vēsturei noteikti ir kam pastrīdēties, bet priekšstatu par tiem laikiem var iegūt.
Bet kā savādāk apskatīt Florenci, ja rīcībā nav vismaz pāris dienas?
Vispirms jau problēma ir atrast stāvvietu pilsētas centra tuvumā. Kad beidzot esam to atraduši, kas gan ir gabaliņu prom no centra (auto novietojām pilsētas kalnainajā pusē jeb Arno upes kreisajā krastā), sākam mērot kājām skaistās ieliņas, kas brīžam ved lejā, brīžam augšā. Meita šoreiz iekārtojusies ratos, jo viņai gabals būtu par lielu un grūtu. Bet ratos cita lieta, vienīgi tie kalniņi reizēm tādi, ka grūtāk iet ar stumšanu. Mūsu doma ir apskatīt visu Florenci no augšas – vienā no skaistākajiem un populārākajiem skatu laukumiem – Mikelandželo laukumā. Mums sanāk maza kļūda navigācijā un vispirms nonākam lejā pie upes – kā reiz vietā, kur Arno upi šķērso slavenākais Florences tilts – Ponte Vecchio jeb Vecais tilts. Šeit, ar skatu uz šo tiltu izstāvam rindu pēc gardā itāļu gelato. Notiesājam to, vēl ieejam pārtikas veikalā papildināt ūdens krājumus un dodamies atkal augšā kalnā, tikai nu jau pa citu ceļu. Šeit kāpšana vēl grūtāka un lēnāka, jo stāvums ir liels. Bet izskatās, ka esam uz pareizā ceļa, jo vairums cilvēku dodas tieši šeit.
Nonākot augšā, laukumā, var redzēt, ka šis ir tiešām ļoti populārs skatu laukums. Un vēl jo vairāk tāpēc, ka tuvojas saulrieta laiks pār Florenci. Lai arī cilvēku ir ļoti daudz, šur tur var atrast arī pa kādai tukšākai un klusākai vietai. Šodien saulriets gan ir tāds dūmakains, bet tik un tā šis bezmaksas skats uz Florenci ir patiešām burvīgs, redzam visas galvenās celtnes.
Un jau dodoties prom pretējā virzienā, šoreiz pa citu ceļu, uz auto, konstatējam, ka pa ceļam ir vēl daudzas tādas nelielas, klusas vietiņas, no kurām ieraudzīt Florenci.
Florence
Ar šo pastaigu diezgan sevi nomocījām. Uzkāpjot atpakaļ kalnā esam saguruši un būtu bijis labi kaut kur paēst vakariņas, taču pa ceļam neviens restorāns nav atvērts un neteiksim, ka pa ceļam to vispār bija daudz. Pēc vakardienas sliktās pieredzes ar restorānu atrašanu, šodien nolemjam braukt uz kādu citu mazo pilsētiņu mūsu naktsmītnes tuvumā – Leccio, kur atrodam Locanda dei Cantonieri. Plašs restorāns, kur vietējie skatās futbolu un ēd labu ēdienu. Beidzot kārtīgas vakariņas arī mums.
Nākamajā dienā atkal nelielu gabalu braucam Pizas virzienā pa bāni, taču tālāk nogriežamies vairāk uz dienvidiem pa mazajiem, ainaviskajiem Toskānas ceļiem. Sākam ar pilsētu, kuru varbūt daudzi nav dzirdējuši, tai skaitā arī es par to uzzināju tikai pirms šī brauciena. Toties šajā pilsētā ir dzimis izcils mākslinieks, kuru pazīst visa pasaule, un tas ir Andrea Bočelli. Viņa dzimtā pilsēta ir nelielā Lajatiko (Lajatico), kas atrodas 116 km attālumā no mūsu naktsmītnes.
Lajatiko
Ceļš uz Lajatiko mūs vispirms ved gar Bočelli ģimenes restorānu/kafejnīcu/veikalu – Officine Bocelli, kurā piestājam. Šeit var iegādāties Bočelli ģimenes ražotos vīnus un dažādus pārtikas produktus. Arī mēs šo to iegādājamies un kafejnīcā bērniem nopērkam pa našķim. Veikals un restorāns ir ļoti interesanti iekārtots un apmeklētāju šeit netrūkst. Bočelli veikala darbiniekus un arī citus ar viņa fondu saistītos cilvēkus pilsētā ir viegli atpazīt – viņi visi ir melnos kreklos.
Lai cik tas dīvaini neliktos, tad sākotnēji Bočelli ģimene bijusi pazīstama tieši ar vīnu ražošanu, ko viņi dara jau gandrīz trīs gadsimtus. Bet tagad pasaulē vislabāk pazīst vienu ģimenes pārstāvi – tenoru Andrea Bočelli.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Ceļā uz Lajatiko
Izbraucam cauri Lajatiko pilsētiņai, kura ir ļoti neliela un simpātiska. Šeit dzīvo tikai 1000 iedzīvotāju, bet reizi gadā, kad savu koncertu tepat blakus Klusuma teātrī sniedz pats tenors, te sabrauc tūkstošiem apmeklētāju. Jābrīnās, kur viņi visi paliek un kur liek savus auto.
Teatro del Silenzio jeb Klusuma teātris ir brīvdabas amfiteātris, kura idejas autors ir Andrea Bočelli un vienreiz gadā viņš šeit uzstājas ar citiem slaveniem māksliniekiem. Pārējā laikā šeit valda klusums, bet var apskatīt dažādas instalācijas. Arī mēs gribējām apskatīt tuvumā šo vietu, taču mums nepaveicās, jo notika kaut kādi darbi un teātris bija slēgts apskatei. Aizgājām līdz vietai, kur bija atļauts un izbaudījām skaistās ainavas pa ceļam. Tiešām ļoti skaista vieta.
VAIRĀK INFORMĀCIJAS
Ainavas ceļā uz Klusuma teātri
Pēc pastaigas uz Klusuma teātri, nolemjam, ka būtu vērts apskatīt arī pašu Lajatiko pilsētiņu un kaut ko nedaudz arī uzēst. Pilsētā ir viens neliels centrālais laukums, kurā diezgan dusmīga paskata apsargs, tērpies Bočelli fonda melnajā kreklā sargā turpat izstādīto Ferrari, pie kura mums vispirms ir jāiet un jānobildējas. Turpat blakus ir arī kafejnīca, kurā mums piedāvā pusdienu piedāvājumu – dažādas pastas. Tomēr kaut kā vēl negribas, tāpēc izvēlamies kafijas ar tiramisu un uzkodiņas bērniem. Mūsu pasūtījumu līdz galam nesaprot un kaut ko beigās tā arī nesaņemam, bet tiramisu gan ir burvīgs un tas visu atsver.
Pēc tam vēl nedaudz pastaigājam. Pilsētiņa izskatās tāda mākslinieciska un arī šeit ir dažādas instalācijas, tāpat kā Klusuma teātrī.
Lajatiko
Atpakaļceļā uz stāvlaukumu pamanām, ka šeit pieejams gāzētā un negāzētā ūdens automāts. Par maksu, bet krietni mazāku kā pērkot veikalā. Vietējie to izmanto un arī mēs uzpildām savas pudeles.
Ūdens automāts
Dienas atlikušo daļu pavadām baudot skaistos Toskānas ceļus un ainavas, kas šobrīd ir rudenīgi brūnos toņos, jo labība jau kādu laiku atpakaļ ir nokulta. Bet braukšana nav bezmērķīga, dodamies uz kādu īpašu vietu pie Pjencas pilsētas, 130 km attālumā no Lajatiko.
Ainavas mūsu ceļā ir mainīgas, brīžam tie ir koku ieskauti šauri serpentīni, brīžam atklātas ainavas ar lauku plašumiem, kaut kur kalnos ir pa kādai šeit raksturīgajai cietokšņa pilsētiņai. Bet ik pa brīdim mēs un arī citi braucēji izkāpjam īpaši ierīkotās skatu vietās, priecājamies par ainavu un uztaisām kādu foto.
Toskānas ceļi un ainavas
Pjenca (Pienza)
Baudot skaistās ainavas, esam pietuvojušies – senai Toskānas pilsētai – Pjencai, kurā šobrīd dzīvo tikai 2000 iedzīvotāju.
Pavisam netālu no pilsētas atrodas viena no slavenākajām ainavām Toskānā – vieta, kur filmēta epizode par gladiatora ceļu uz mājām no slavenās filmas Gladiators. Ceļš, kas ved uz Agriturismo Terrapille, ir viena no fotografētākajām ainavām Toskānā. Bet piebraukt tai klāt ar mašīnu nav iespējams. Netālu ir stāvlaukums, kurš ir pilns. Savukārt mēģinot piebraukt no otras pusei, ir privātais ceļš, pa kuru arī iešana ar kājām nav atļauta. Šajā brīdī uz ainavu paskatāmies attālināti un domājam, kur vēl varētu nolikt mašīnu un varbūt atnākt ar kājām atpakaļ. Taču diemžēl stāvlaukumu atrodam tikai Pjencas otrā pusē un arī tas ir salīdzinoši pilns. Pilsēta ir ļoti populāra.
Ainavas pie Pjencas
Sākam ar pastaigu pa pilsētiņu, kura ir tūristu pilna. Ne velti, jo pilsēta ir iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā jau 1996. gadā. Šeit atrodas daudzas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi. Bet ir arī pavisam klusas, romantiskas ieliņas, kurās gandrīz neviens neieklīst. Tieši tur ir visinteresantāk. Izlīkumojot pa pa galveno ielu, nonākam centrālajā laukumā, kur sapulcējušies daudzi. Tieši šobrīd tur notiek treniņš karogu metēju festivālam. Arī mēs piebiedrojamies skatītāju pulciņam un kādu brīdi vērojam.
Pēc tam ejam tālāk un atklājam vēl interesantas vietas un visbeidzot nokļūstam terasē, no kuras paveras skats uz vietām, kur bijām pirms tam, meklējot gladiatora ceļu. Ejot pa terasi, nokļūstam atpakaļ centrālajā laukumā, kur joprojām notiek treniņš. Atkal mazliet uzkavējamies un nolemjam, ka laiks būtu uzēst kaut ko. Izejot no vēsturiskā centra sajūtam gardu smaržu, izvēlamies simpātisku picēriju. Iespēja paēst ir jāizmanto, jo ne visur šajā laikā Itālijā var paēst. Šeit ir diezgan daudz apmeklētāju, lielākoties visi izvēlas uzkodas un kādu dzērienu, bet mēs gan sākam ar vietējo labumu plati – sieriem un vītināto gaļu un turpinām ar picām.
Pjenca
Visu pat nevaram apēst un paņemam līdzi. Šodienai apskates vietu pietiks un dodamies atpakaļ uz naktsmītni – 103 km.
Nākamā diena mums ir pēdējā pilnā diena Toskānā. Vispirms dodamies atkal baudīt skaistās un populārākas Toskānas ainavas. Mūsu maršruts sākotnēji nedaudz saskan ar iepriekšējās dienas. Diena šodien dūmakaina un ļoti sutīga.
Orčijas ieleja
Orčijas ieleja (Val d’Orcia) ir slavenākais Toskānas ainavu reģions. Līkumotās ciprešu alejas, ceļi un pauguri, kas redzami neskaitāmās fotogrāfijās un video. Burvīgas vietas, kas šobrīd nokrāsojušās vairāk brūnos toņos, jo labības lauki jau ir nokulti. Šeit gribētos pabūt arī, kad viss ir zaļš vai zied. Katram gadalaikam šeit ir sava burvība.
Apstājamies vairākās vietās, arī slavenākajā – Crete Senesi vista. Ja meklēsiet attēlus par Toskānu, šī vieta noteikti būs. Ņemot vērā vietas popularitāti un to, ka šeit ir privātīpašums, pie ceļa ir norādes par dronu izmantošanas aizliegumu. Šoreiz gan tūristu nav īpaši daudz. Bez mums šeit ir tikai vēl kāds pāris.
Laiks šeit ir ļoti sutīgs, tā vien liekas, ka šodien varētu arī uzlīt lietus. Izbaudījuši skaistos skatus, dodamies uz auto un braucam tālāk – uz vēl vienu slavenu Toskānas mazpilsētu. Tā šoreiz pēdējā mūsu ceļojumā pa Toskānu.
Orčijas ieleja
Montalčino
Līdzīgi kā Pjenca, arī Montalčīno ir neliela cietokšņa pilsētiņa, šī pat vēl izteiktāk, jo izvietojusies diezgan stāvā kalnā. Ņemot vērā šīs vietas popularitāti, nākas pat mazliet pariņķot pa kalnu, lai atrastu vietu mašīnām. Ar vietas atrašanu gan prieki vēl nebeidzas. Lai samaksātu par to, nākas uzinstalēt telefonā vietējo aplikāciju. Beidzot ar visu tikuši galā, dodamies pa kalnu augšā uz vēsturisko centru.
Neliela atkāpe par to, ar ko tad ir tik slavena šī nelielā pilsētiņa, kurā šobrīd dzīvo tikai nepilni 6 tūkstoši iedzīvotāju? Par to daļēji var nojaust apskatoties uz apkārtējām ainavām. Viss vienos vīnogulāju laukos. Bet Itālijai varbūt tas arī nebūtu neparasti, tomēr tieši vīns ir tas, kas pievilina daudzos tūristus uz šo pilsētu.
Pilsētas vēsture un attīstība ir bijusi raiba kā jau tas viduslaiku Itālijā mēdza būt un ar laiku tā pakāpeniski zaudēja savu ekonomisko nozīmi reģionā. Tomēr pateicoties sava īpašā vīna – Brunello di Montalcino ražošanai (brunello – atvasinājums no Bruno – brūns), tā atkal ir piedzīvojusi savu izaugsmi. Šis vīns ir slavens ar to, ka tas ir viens no retākajiem Itālijā. Tas tiek ražots 100 % tikai no šeit augušajām sangiovese grosso vīnogām. Šis vīns kā pirmais ir saņēmis Denominazione di Origine Controllata e Garantita (DOCG) statusu, kas nozīmē kontrolētu un garantētu izcelsmi. Šis ir augstākais Itālijas vīnu statuss. Lai iegūtu šo statusu, īpaša valdības komisija testē un pārbauda vīnus no katra ražotāja pirms tie tiek pildīti pudelēs. Šo iemeslu dēļ tas ir viens no dārgākajiem vīniem Itālijā.
Pilsētiņa nav liela, bet gandrīz katrā ēkā atrodas kāds vīna veikaliņš vai kafejnīca, kurā var nogaršot šos īpašos vīnus. Daži no veikaliem ir savienoti savā starpā, bet ir tādi, kuros ieejot var pieteikties ekskursijā un turpat caur veikalu nokļūt vīna pagrabos, kas slēpjas zem pilsētas. Visos veikalos-kafejnīcās būs redzami iespaidīgi vīna plaukti ar dažādu vecumu un cenu vīniem.
Izstaigājuši mazās, mīlīgās ieliņas, nonākam laukumā, kurā izkārtojušās vairākas kafejnīcas. Vienā no tām arī apstājamies un paliekam, jo ir jau pusdienlaiks. Mēs, sievietes, kam nav jāstūrē ar mašīnu, pie pusdienām izvēlamies nogaršot arī vienu no šejienes vīniem. Interesanti, ka uz glāzes kājiņas tiek pievienota zīmīte ar vīna nosaukumu un gadu, lai, ja iegaršojas, to turpat veikalā varētu arī iegādāties. Kad tikko savas pusdienas esam sākuši ēst, sākas pēkšņs vējš un lietus, personāls steidzīgi mūs pārvieto uz iekštelpām, kur nonākam tieši pie lielā vīnu plaukta, kurā varam novērtēt šejienes bagātības.
Kad esam paēduši, arī nelielais negaiss ir mitējies un varam dodies. Dodoties atpakaļ uz auto, iegādājamies arī dažus suvenīrus mājām. Šī ir pēdējā pilsētiņa, ko apmeklējam mūsu ceļojumā pa Toskānu un rīt jau dodamies mājup. Bet šai pēcpusdienai vēl neliela itāliska izklaide – dosimies iepirkties uz Arecco pilsētas tuvumā esošo outletpilsētiņu – Valdichiana Outlet Village.
Montalčino
Braucot uz to, mūs ik pa laikam atkal pārsteidz nelieli negaisa mākoņi, bet nonākot pie outleta ir kārtīgs gāziens, tāds, ka no mašīnas ārā negribas kāpt.
Lietus pa ceļam
Iepirkšanās Toskānā
Šeit neuzskaitīšu cenas ikdienas precēm, jo tās arī īpaši nepētīju, paši uz vietas negatavojām un arī uz mājām vest tādus produktus neatmaksājas. Bet meklējot kaut ko itālisku, apmeklējām šādas iepirkšanās vietas.
Pirmkārt, iepriekš minētā outletpilsētiņa – Valdichiana Outlet Village. Šeit ir gan mums pazīstami zīmoli, gan daudzi citi, pārsvarā itāļu. Bērniem šeit nav īpaši liela izvēle, bet ir liels Benetton veikals, kurā tobrīd bija ļoti labas atlaides.
Ja ir vēlme pēc ekskluzīvākiem itāļu zīmoliem, tad jādodas uz The Mall Firenze, kas atrodas Leccio pilsētiņā, pavisam netālu no mūsu naktsmītnes. Arī tad, ja negrasāties šeit iepirkties, iesaku apmeklēt to un uz to paskatīties kaut vai kā uz muzeju, jo šeit ir visi slavenāko itāļu zīmolu veikali. No tiem šeit visslavenākais un apmeklētākais ir Gucci, jo Gucci ir vietējais – radies Florencē. Mēs vēl pēdējā rītā, pirms došanās mājup, nolēmām apmeklēt tieši Gucci veikalu. Ja ierodaties šeit uz atvēršanu, nebrīnāties, ka pie šī veikala būs rinda, kādi vismaz 100 cilvēki, galvenokārt no Āzijas valstīm, kuri visi kaut ko pārbauda telefonos. Mēs nogaidām, kamēr rinda noskrien un arī dodamies apskatīt šo veikalu, interesanta pieredze nenoliedzami.
Gucci veikals
Kā jau teicu, tad ikdienas produktus, neskaitot ūdeni un kādus nedaudzus kārumus, nepirkām, bet braucot mājās gan piestājām vēl kādā itāļu lielveikalā, lai iegādātos Itālijai raksturīgos produktus – olīveļļas, makaronus, saldumus un vēl šo to. Pie kases mums itāļi izpalīdz un iedod savu veikala karti, ar kuru pirkumam vēl ir iespaidīga atlaide. Tāds pozitīvs noslēgums Toskānas apceļošanai.
Bez šī veikala iepirkt dažādus vietējos produktus varēja arī iepriekš apmeklētajos objektos – pilsētiņās, kā arī citrusu dārzā – Hesperidarium di Tintori, Andrea Bočelli ģimenes veikalā – Officine Bocelli. Vīnus, olīveļļu un kosmētiku varēja iegādāties arī mūsu naktsmītnē.
Mājup
Pēc pēdējās iepirkšanās pārtikas veikalā Itālijā, sākam garo ceļu mājup. Šodien vēl dienas pirmajā pusē baudām saulīti, bet zinām, ka otrpus Alpiem vēl joprojām līst un ir stipri vēsāks. Atšķirībā no turpceļa, nebraucam pāri noslogotajai Brennera pārejai, bet braucam pa Itālijas līdzenumu rajonu, garām Venēcijai. Nonākot pie Alpiem un iebraucot Austrijā, gaisa temperatūra nokrīt par vismaz 10 grādiem, līst un atkal braukšana ir stipri lēna. Tāpat kā turpceļā, atkal plāni par Ērgļa ligzdas apmeklējumu atliekas.
Viesnīcu izvēlamies pēdējā brīdī, jau braucot. Mūsu izvēle krīt uz gandrīz pašas Vācijas/Austrijas robežas esošo viesu namu Steinerwirt. Viesu nams ļoti simpātisks, austriešu kalnu namiņu stilā. Apkārtējie kalni gan slēpjas drūmā miglā. Šodienas garo pārbraucienu turpinām ar vakariņām viesnīcas krodziņā.
Ceļš pa Austriju, Vāciju
Nākamajā rītā pēc bagātīgām brokastīm šķiramies ar draugiem, jo tālāk mūsu maršruti atšķiras. Mēs esam nolēmuši vēl izbraukt cauri Vācijas outletpilsētiņai Ingolstadt Village, jo Itālijā visu, ko vajadzēja bērniem rudens sezonai, nedabūjām.
Dažas stundas veikalos un braucam tālāk, vēl nezinām, cik tālu tiksim, tāpēc atkal viesnīcu izvēlamies jau esot ceļā. Bet lai rītdien būtu pēc iespējas mazāka braukšana, šodien brauksim maksimāli tālu. Ļoti tālu gan netiekam un nedaudz aiz Vroclavas izvēlamies viesnīcu Jakubus. Ēšana gan mums šoreiz pa ceļam, benzītankā. Viesnīca Jakubus it kā nav tālu no bāņa, bet tomēr, lai līdz tai tiktu, nākas diezgan ilgi palīkumot pa Polijas mazajiem ceļiem. Nonākot pie viesnīcas, kura atrodas plašā iežogotā teritorijā, tās vārti ir ciet, telefona numurs, uz kuru zvanām, neatbild. Braucam apkārt meklēt citu ieeju un tas arī izdodas, tikmēr mums jau atzvana poļu numurs un saka, ka varam braukt pie pirmajiem vārtiem, kas tūdaļ tiks atvērti. Šis uzdzina mazliet stresa, jo ir jau vēls un visi esam noguruši. Beigās viss labi, numuriņš burvīgs un tā pa īstam tikai no rīta saprotam, cik burvīgā vietā esam nokļuvuši.
Izrādās, ka esam nakšņojuši virs staļļiem, bet ēka, kurā mums jādodas uz brokastīm, atrodas mazliet citā teritorijas daļā. Brokastis ir fantastiskas, šeit ir pieejams pat šūnu medus. Kaut kas tāds, ko reti redzēsi.
Pēc fantastiskajām brokastīm, smagais un garais mājupceļš, vēlu vakarā esam mājās.
Hotel Jakubus
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!