Škodras galvenā gājēju iela ir pilna ar āra kafejnīcām. Izvēlamies vienu, lai karstajā dienā nobaudītu saldējumu un kafiju. Šeit var norēķināties Albānijas naudiņās lekos un arī eiro. Netālu ir arī valūtas maiņas punkts, par ko informē arī kafejnīcas personāls. Cenas gan šeit ļoti draudzīgas. Atvēsinājušies ar saldējumu, vēl nedaudz pastaigājamies pa gājēju ielu un dodamies atpakaļ uz auto. Neapšaubāmi, pilsēta patīkami pārsteidza un salauza dažu labu stereotipu.

Līdz nākamajai vietai, kas ir jau Ziemeļmaķedonijā, jābrauc aptuveni 230 km. Tā ir Ohrida un tur atrodas arī mūsu naktsmītne. Ar nelielu daļu no Albānijas ceļiem jau iepazināmies, taču tagad lielāks posms un tas mazliet uztrauc. Līdz Tirānai ceļš ir divjoslu šoseja ar daudz apdzīvotām vietām un intensīvu satiksmi. Nākamais pārbaudījums ir pati Tirāna, kuru apbraukt tā īsti nav iespējams. Arī Tirānā lielākoties nav luksoforu vai tie nedarbojas. Un satiksme ir varen haotiska, jo vienmēr jābūt gatavam, ka bez automašīnām pēkšņi var parādīties arī kāds gājējs, kurš grib šķērsot ielu. Un visu šo iemeslu dēļ ceļš cauri pilsētai liekas tik garš.

Veiksmīgi apguvuši vietējās īpatnības, paņemam nelielu pauzi vietējā tirdzniecības centrā, kurš ir ļoti moderns un gandrīz lielāks par dažu labu Latvijas. Iepērkam uzkodas un suvenīrus.

Tikuši ārā no Tirānas esam vēl patīkamāk pārsteigti, albāņi būvē jaunus ceļus. Un nevis šādus tādus, bet gan autobāņus. pašreiz gan tas viss daudzviet tapšanas stadijā, tomēr kādu posmiņu izbaudām arī mēs. Braucamie gan pa šiem ceļiem ir ļoti dažādi.