Ceļā/4 marts, 2020/Galamērķi ārpus Latvijas
-
KO REDZĒT MELNKALNĒ TRIJĀS DIENĀS
Arī rīts Melnkalnē ir pienācis ļoti saulains un silts. Esam apmetušies apartamentā Nautilus, pašā jūras krastā. Dienasgaismā novērtējam skatu, kas paveras no mūsu balkona. Pavisam negaidīti mums ir ticis mega liels balkons, kas ir citas mājas jumts. Kā smejās viesnīcas darbiniece – var spēlēt pat tenisu. Šeit dzīvosim trīs dienas. Un tātad, ko apskatīt Melnkalnē trijās dienās…
Paēduši bagātīgas brokastis, turpinājumā pirmās dienas plānos ir apskatīt tuvākās vietas. Kopumā visās dienās ir plānots apskatīt lielākoties Melnkalnes dienvidus un centrālo daļu. Ziemeļu daļā esam jau ielūkojušies iepriekšējā ceļojumā.
Apartamentu balkons
Pēc informācijas avotiem pavisam netālu (aptuveni 5 km attālumā) aug viens no vecākajiem olīvkokiem pasaulē.
Stara Maslina
Olīvkoks, kas atrodas Tomba ciemā, tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem pasaulē. Tiek rēķināts, ka tas ir vairāk nekā 2000 gadus vecs. Un ja tas tā patiešām ir, tad tas ir ļoti iespaidīgs skaitlis. Protams, kā jau visi vecie koki, tas ir piedzīvojis daudz, tai skaitā zibens spērienu izraisītu degšanu, kas to sašķēlis vairākās daļās. Tomēr tas vēl joprojām zaļo un ir arī olīvas. Un runā, ka kaut kur varot arī nopirkt eļļu, kas izspiesta no tām. Bet šīm leģendām gan īpaši negribētu ticēt… Protams, koka izmēri ir iespaidīgi, salīdzinot ar olīvkokiem, ko ir nācies redzēt.
Šajā nelielajā parkā ir arī vēl citi olīvkoki, kas arī ir diezgan iespaidīga izmēra un tiem var pieiet arī tuvāk.
Stara Maslina
Tepat netālu atrodas arī nākamais apskates objekts.
Stari Bar
Šodien tāda veco objektu diena. Sākām ar vecu olīvkoku, turpinām ar veco Baras pilsētiņu jeb Stari Bar, kas izvietojusies kalnu pakājē, dažus kilometrus no jaunās Baras pilsētas. Šai pilsētiņai ir sena vēsture un tā patiks cilvēkiem, kam interesē cietokšņi, drupas, mazas šauras ejas un citi pārsteigumi.
Lai nokļūtu pašā cietokšņa pilsētiņā, ir jāveic neliels kāpiens augšā pa ielu, kurā izvietojušies neskaitāmi krodziņi, kafejnīcas un ielu tirgotāji. Un samaksājot ieejas maksu, nokļūstam senā cietokšņa teritorijā. Lai gan apmeklētāju šeit ir daudz, teritorijā tie pazūd un viens otram netraucē, te ir daudz pavisam klusu stūrīšu, kur ieklīst retais.
Stari Bar
Cietoksnis pārdzīvojis daudzus karus jau kopš agriem viduslaikiem, tomēr visizšķirošākā nozīme vietas vēsturē bijusi 1979.gada zemestrīcei, kas iznīcinājusi akveduktu un tādējādi ūdensapgādi pilsētiņai. Tomēr dažus gadus vēlāk cilvēki sākuši atgriezties. Tas gan neattiecas uz senāko daļu, kura nu ir muzeja teritorija.
Stari Bar
Par pārsteigumiem runājot, šeit varot sastapt mazas čūskiņas, tāpēc jābūt īpaši uzmanīgam, lai kādai neuzkāptu vai neuzsēstos virsū. Tomēr mēs nevienu nesastapām, tikai dažus slaidus kaķus, kas laiski atpūtās mūru paēnā.
Stari Bar kaķis
Tiešām interesanta vieta pastaigām ar savu senatnes auru.
Līdz nākamajai vietai veicams lielāks attālums – vairāk nekā 50 km, kas it kā nav daudz, bet Melnkalnei pietiekami ilgi. Dosimies galvaspilsētas Podgoricas virzienā. Izrādās, melnkalniešiem ir sava Niagāra. Izklausās iespaidīgi un arī internetā pieejamie attēli par to liecina. Blakus Niāgarai atrodas restorāns ar skatu. Nolemjam, ka tas būtu ideāls mūsu vēlajām pusdienām.
Podgoricas Niagāra
Šī vieta ar iespaidīgo nosaukumu atrodas 10 minūšu attālumā no Podgoricas. Diemžēl informācijas par to nav daudz un objekts vēl salīdzinoši nesen bijis mazpazīstams tūristu vidū. Ūdenskritums atrodas uz Cijevnas upes, kuras krastā atrodas vietējās virtuves restorāns Niagara, kurā esam plānojuši papusdienot.
Atbraucot uz šo vietu, kaut kāds klusums visapkārt, domājam, vai maz esam īstajā vietā, jo no ūdenskrituma trokšņa nekā. Tomēr vieta īstā un restorāns arī. Gluži vienkārši, ir bijis ļoti ilgstošs sausuma periods un upe izžuvusi, neskatoties uz to, ka ir jau septembris.
Tāda neliela vilšanās par skatu, tomēr pusdienas ieturam. Restorāns piedāvā tradicionālo virtuvi, kas ir līdzīga kaimiņvalsts izpratnei par gaļas daudzumu ēdienā… Mūsu pieredze diezgan līdzīga iepriekšējai dienai.
Pēc lielās ēšanas izstaigājam ūdenskritumu, kurā citā laikā gāztos ūdens masas. Šeit ir iespaidīgas kaskādes un nelieli, ļoti dziļi kanjoni, kuros iespējams, pašā apakšā ir arī ūdens, bet mēs diemžēl redzam tikai atkritumus, kas sanesti kanjonu apakšējā daļā un gaida ūdeņus, lai tiktu aiznesti prom. Un vēl viens fakts, šis ūdenskritums nav pilnībā dabiskas izcelsmes, šeit 150 gadus atpakaļ uzbūvēts dambis.
Podgoricas Niagara
Pāri nelielam tiltiņam iespējams nokļūt upes otrā krastā. Pretējā krastā plešas milzīgi vīnogu lauki, kas pieder slavenākajai vīna darītavai Melnkalnē – Plantaže un redzam, kā ar kravas automašīnu tiek aizvests darbaspēks uz šiem laukiem. Šī ir lielākie viengabala vīna lauki Eiropā.
Izstaigājamies un laiks doties atpakaļ uz apartamentiem.
Atgriežoties pie Melnkalnes vīniem, nobraucam gar milzīgajiem vīnogulāju laukiem, tie patiešām ir iespaidīga izmēra. Aplūkojam arī Plantaže centrālo ieeju teritorijā. Diemžēl braukt un apskatīties to vai iegādāties vīnu tāpat vien nevar, ekskursijai jābūt iepriekš pieteiktai, ko neesam izdarījuši.
Braucam gar Škodras ezeru, kas dala robežu ar Albāniju. Ezers ir vēl viens ievērojams tūrisma objekts, šeit iespējams doties ekskursijās ar laivām, īpaši interesanti ūdensputnu pētniekiem. Tajā ir arī salas un vēl un vēl… Tomēr šādai ekskursijai būtu nepieciešama vesela diena. Bet šobrīd jau vakarpuse.
Kādreiz te noteikti vajadzētu atgriezties.
Škodras ezers
Pirmā diena Melnkalnē aizvadīta. Vakarā priecājamies par skaistu saulrietu.
Saulriets no apartamentu balkona
Arī nākamā diena pienākusi ļoti silta saulaina. Šodien brauksim augstāk kalnos apskatīt šo valsts daļu no augšas.
Jau iepriekš minēju, ka, lai arī Melnkalne ir maza un viss šķiet tuvu, attālumi prasa vismaz divreiz vairāk laika nekā var šķist un tas pat nesezonā. Vasarā situācija varētu būt vēl sliktāka. Tā kā mūsu šīs dienas brauciens augšā un lejā ar ēšanas un fotopauzēm paņems visu dienu.
Tad aiziet! Braucam uz Lovčena nacionālo parku.
Parka augstākās virsotnes izvietojušās 1600-1700 m augstumā, kas ņemot vērā nelielo attālumu no jūras ir varens brauciens augšup. Turpceļā esam izvēlējušies braukt cauri vēsturiskajai galvaspilsētai Cetiņei, kas kalpo kā sākuma punkts nacionālā parka iepazīšanai. Ja līdz Cetiņei ceļi bija samērā plati, tad nacionālajā parkā tie paliek arvien šaurāki, bet skati arvien vairāk priecē un brauciens augšup arvien stāvāks. Pa ceļam mūs sagaida maksas punkts, jo par iebraukšanu parka teritorijā ir jāmaksā. Un tad jau pavisam mazs gabaliņš līdz apskates vietai.
Njegoši mauzolejs
Vienā no augstākajām un skaistākajām apkārtnes vietām atrodas Petara II Petroviča Njegoša mauzolejs. Tā ir viena no iespaidīgākajām vietām Melnkalnē, pateicoties apkārtējās dabas skaistumam un tam, ka tas atrodas vienā no parka augstākajām virsotnēm – Jezerski vrh (1660 m). Apkārtējie dabas skati ir tiešām iespaidīgi.
Lai nokļūtu šajā iespaidīgajā vietā no autostāvvietas jāveic ceļa posms pa asfaltētu ceļu (jo agrāk atbrauksiet, jo tuvāk varēs piebraukt), kura galā atrodas neliels suvenīru veikaliņš un kase, kurā iegādāties biļetes mauzolejam. Tomēr, ja vēlaties baudīt tikai dabas skatus, kā to darījām mēs, biļetes nav jāiegādājas. Biļetes nepieciešamas tikai mauzoleja iekštelpu apskatei. Līdz mauzolejam ved ļoti daudz pakāpienu, kas karstā laikā ir diezgan liels pārbaudījums un noteikti ir jānodrošinās ar ūdens krājumiem. Pat septembrī karstums bija iespaidīgs.
Ar ko slavens pats mauzolejs un cilvēks, kam izvēlēta tik iespaidīga atdusas vieta? Pirmkārt, šis ir augstākais mauzolejs pasaulē. Šeit apglabāts Melnkalnes valdnieks, dzejnieks un filozofs Petars II Petrovičs Njegošs (1813-1851), kas bijis diezgan liels novators un ieviesis daudz ko jaunu (piemēram, likumus, nodokļus un mūsdienu politiskās koncepcijas).
Šajā vietā 1845.gadā bija uzbūvēta baznīca pēc paša valdnieka lūguma un vēlmi būt šeit apglabātam. Baznīca tika sabombardēta abos pasaules karos un pēc kara, pie varas nākot komunistiem, baznīcas liktenis bija izlemts. 1974.gadā, neskatoties uz ticīgo protestiem, baznīcu nojauca un tā vietā uzcēla mauzoleju, kurā tika pārapbedīts Njegošs.
Protams, šai vietai un ar to saistītajiem cilvēkiem, ir daudz plašāka vēsture, bet ja neiedziļināmies tajā ļoti dziļi, šī ir lieliska vieta pastaigām un kalnu ainavām. Ne velti valdnieks šo vietu sev bija noskatījis. Labos laikapstākļos varot redzēt visu Melnkalni, atsevišķas Itālijas, Albānijas un Serbijas daļas. Mūsu apmeklējuma dienā ir saulains, bet tālākā apkārtne dūmakā, tāpēc tālāk par Melnkalni un jūru neredzam.
Lovčena nacionālais parks un Njeguši mauzolejs
Vēl nedaudz turpinot ar Njeguši, esam izlēmuši aizbraukt uz viņa dzimto ciematu, kuru sauc tāpat kā viņu – Njeguši. Ciems slavens ne tikai ar tajā dzimušo valdnieku, bet arī ar to, ka šeit ražo Melnkalnē slaveno sieru un vītināto gaļu – Njeguški sir un Njeguški pršut. Tā kā esam jau diezgan ilgi staigājuši un braukuši, tad vieglām pusdienām šis būtu labākais.
Nokļūšana līdz ciemam gan ir diezgan ekstrēma. Protams, priecājamies, ka Melnkalnes ceļi top labāki un tādi tie noteikti pēc kāda laiciņa būs, bet šobrīd tas ir viens liels būvlaukums. Tikko saspridzinātas klintis, ar milzīgiem akmeņiem un šaura josla, pa kuru pārvietojas transports. Labi, ka nav aktīvākā tūrisma sezona. Bet pa kādai mašīnai šeit tomēr ir, jo lieguma braukt nav. Brīžam gribas griezties riņķī un braukt atpakaļ. Aiz šausmām par šo posmu, diemžēl nevienas bildes nav.
Njeguši ciemā gan viss kārtībā, izvēlamies vienu no krodziņiem, kur piedāvā vietējos labumus – Etno Selo Kadmi un beidzot varam mierīgi atpūsties un uzēst.
Bet skaistie skati šodien vēl nav beigušies. Pēc pusdienām mūs gaida nobrauciens lejā pa vienu no skaistākajiem un bīstamākajiem ceļiem.
Kotoras serpentīns
Kalnus esam apskatījuši, tagad laiks doties lejā pa vienu no skaistākajiem serpentīniem pasaulē – Kotoras serpentīnu. Šeit braukšanas ātrums ir ap 30 km/h un visinteresantākais ir posms aptuveni 8 km garumā ar 16 180 grādu pagriezieniem, šādi veicot aptuveni 400 m augstuma starpību.. Bet kas par skatiem… Ik pa laikam ir vēlme apstāties uz fotopauzi. Pa šo serpentīnu iespējams nokļūt līdz vienai no skaistākajām Melnkalnes pilsētām – Kotorai.
Mēs gan dodamies apartamentu virzienā, jo šis brauciens augšup un lejup ir paņēmis lielāko dienas daļu. Vēl gan viena pietura mums ir ieplānota.
Kotoras serpentīns
Svētā Stefana sala
Gara un emocionāliem brīžiem bagāta diena aizvadīta. Esam pelnījuši vienu mazu kafijas un saldējuma pauzi ar skatu.
Viens no Melnkalnes TOP skatiem ir skats uz Svētā Stefana salu, kas šobrīd pārvērsta par ekskluzīvu viesnīcu. Tomēr tas tā nav sen. Viduslaikos tā bija maza, tipiska cietokšņa pilsētiņa, kurā dzīvoja 12 ģimenes. Vēlāk, 20. gadsimta 30-tajos gados šeit uzbūvēta serbu karalienes rezidence un pēc 2. pasaules kara, komunisma laikmetā, palikušie iedzīvotāji izsūtīti ārpus salas un jau tad izveidota luksusa viesnīca. 2008.-2009.gadā iekļauta viesnīcā Aman Sveti Stefan resorts. Šī ir slavenību iecienīta vieta un kāzas šeit svinējis pasaules labākais tenisists serbs Novāks Džokovičs.
Lai redzētu šo vietu, uz kuru dodas daudzi slavenie, viens no vislabākajiem skatu punktiem ir kafejnīca un viesnīca Adrovic, kurā arī mēs piestājam.
Sv.Stefana sala
Padzēruši kafiju dodamies atpakaļ uz apartamentiem un līdz ar saulrietu esam atpakaļ tajos.
Velika plaza
Trešā diena Melnkalnē sākusies tikpat saulaina un skaista. Šodien mūsu plānos ir laiska atpūta pludmalē. Viesnīcas klinšaino pludmali tā arī neesam iemēģinājuši.
Brauksim uz Ulcinju, vistālāk Melnkalnes dienvidos esošo pilsētu, kur ir plašas smilšu pludmales – Velika plaza, plašākās Melnkalnē, 12 km garumā. No šejienes var redzēt Albāniju, kura tepat vien ir. Šeit iespējams izvēlēties vai nu pludmales krēslus, vai krēslus ar salmu jumtiņiem par maksu. Var gulēt vienkārši smiltiņās un bez maksas. Jāsaka gan, ka mūsu smiltis ir patīkamākas. Šīs ir diezgan rupjas un tumšas. Bet ūdens toties kā piens…
Velika plaza
Pēcpusdiena mums atvēlēta suvenīru iegādei. Izbaudām mierīgu pēdējo vakaru Melnkalnē un kārtējo skaisto saulrietu.
Pēdējais vakars Melnkalnē
Apkopojot šīs trīs dienas Melnkalnē, varu teikt, ka daudz kas ir redzēts, bet tikpat daudz un vēl vairāk palicis neredzēts. Daudz ko neiespējām tikai tādēļ, ka nebijām rēķinājušies, ka Melnkalnes ceļi ir tik lēni. Bet laikam jau šī zeme jābauda lēnām, nesteidzoties.
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!