Ceļā/24 marts, 2019/Galamērķi ārpus Latvijas
Agri no rīta izbraucot no Rīgas, mūsu mērķis vakarā ir nokļūt Polijas dienvidos, netālu no Čehijas robežas, kur atrodas mūsu izvēlētā viesnīca. Pēdējā laikā patīk izvēlēties viesnīcas ar savu odziņu un tās nebūt nav ekskluzīvas viesnīcas. Lai šīs dienas ceļojumu padarītu interesantāku, savu pirmo viesnīcu esam izvēlējušies īstā poļu 18. gadsimta pilī, kas šobrīd pārvērsta par viesnīcu. Šī pils atrodas vien 25 km no Čehijas robežas – Hotel Pałac Borynia.
Pilī ierodamies jau tumsā, bet tā ir ļoti skaisti izgaismota, līdz ar to izskatās varbūt pat iespaidīgāk nekā dienas gaismā. Viesnīcā atrodas arī jauks un mājīgs restorāns un novērtējuši numuriņus, nolemjam pēc garās dienas beidzot arī kārtīgi uzēst pils restorānā. Tā kā jau ir diezgan vēls vakars, esam vienīgie apmeklētāji. Maltīte garda un porcijas labas, kā jau pie poļiem. Vēl daži foto pie izgaismotās pils, tā teikt, nedaudz izkustēties pēc lielās ēšanas un tad laiks atpūtai, bet rīt atkal garais ceļš turpināsies.
Pałac Borynia viesnīca Polijas dienvidos
Kopumā šodien būsim veikuši mazliet vairāk nekā 1000 km.
No rīta pili redzam jau citā izskatā. Un izrādās apkārt ir arī dārzs, uz kuru varam lūkoties pa logu no mūsu divstāvīgā numuriņa. Dārzs nav liels, tomēr pilij šāds zaļums apkārt piestāv.
Viesnīca dienasgaismā
Pēc brokastīm poļu gaumē un dažiem foto dienasgaismā, pametam šo skaisto vietu, lai dotos tālāk. Mūsu šīvakara naktsmītne atrodas Horvātijā. Atkal paliels gabals braukšanai, gandrīz 1000 km, bet ceļi labāki, ātrāki. Jāveic atlikušais ceļš cauri Polijai, tad Čehijai, Austrijai un Slovēnijai, līdz nonāksim Horvātijā. Visās atlikušajās šodienas valstīs jāiegādājas maksas ceļu vinjetes, bet Horvātijā jāmaksā par nobraukto ceļa posmu īpašos maksas punktos.
Kā mūsu ainava mainās ceļā garumā, nākamajos foto.
Ainavas ceļā
Ātri tiekam cauri arī Slovēnijai, un Horvātijā ainava kļūst citāda. Īpaši mūs iepriecina dramatiskais skats ar saules stariem pār dažāda augstuma kalniem. Šeit vēl Horvātija ir ļoti zaļa, atšķirībā no tās, kāda tā ir dienvidu daļā.
Horvātijas ainavas
Tā braucam, priecājoties par dramatiskajām ainavām, skatoties pa mašīnas logu. Izbraucam cauri kādam tunelim un jau redzam jūras līci, laikam to, kura citā malā mums šovakar jānokļūst.
Tunelis Horvātijā
Braucot pa Adrijas maģistrāli (Jadranska Magistrala), ieraugam skaistu tiltu un nolemjam, ka laiks fotopauzei. Tas ir Maslenicas tilts (Maslenički most) ar iespaidīgu augstumu – 55m. Tilts ir samērā jauns, būvēts 2005.gadā, kad tas aizstāja pirms tam Horvātijas neatkarības karā sabombardēto iepriekšējo variantu. Kā vēlāk noskaidroju, šeit piedāvā gumijlēkšanu no vislielākā augstuma visā Horvātijā.
Maslenicas tilts
Fotopauze beigusies, līdz mūsu naktsmītnei nepilni 20 km pa mazajiem Horvātijas ceļiem. Tie protams, šķiet interesantāki, jo nav tik bezpersoniski kā autobāņi. Tomēr konstatējam faktu, ka ceļmalas ir diezgan piegružotas. Laikam tūrisma sezona tā atstājusi savas sekas. Mūsu ceļš līdz naktsmītnei vispirms uzved kalnā augšā un tad lēnām atkal laižamies lejā, tuvāk jūrai. Mūsu galamērķis – Novigrada Zadaras tuvumā, jo Novigradu Horvātijā ir daudz. Apzināti izvēlējāmies klusāku vietu, jo nav īpašas vēlmes pēc tūristu bariem. Un lai gan Horvātijā jau ir nesezona, Adrijas jūras piekrastē tūristu joprojām ir daudz, jo par laikapstākļiem septembrī šeit īpaši nevar sūdzēties, it īpaši tādi ziemeļnieki kā mēs. Tad nu ierodamies nelielajā Horvātijas mazpilsētiņā, kur tik tiešām liekas, ka sezona ir beigusies. Šeit izskatās vairāk pēc tāda kārtīga zvejnieku ciematiņa līča malā. Bet ciematiņam ir pat savs cietoksnis kalna galā, kas izskatās varen sens. Mūsu apartaments – Mare Nostrum atrodas pilsētiņas otrā galā. Apartaments vienkāršs, un jāsecina, ka Horvātija pēdējos gados ir kļuvusi stipri dārgāka un ļoti bieži apartamentu cena neatbilst kvalitātei. Bet ne jau nu apartamentus vien braucam skatīties. Ja Polijā dzīvošana pilī bija kā odziņa, tad šajā pilsētiņā ir citas odziņas un apartamentam otršķirīga nozīme. Izkrāmējuši čemodānus numuriņos, dodamies pastaigā pa varen pievilcīgo zvejnieku pilsētiņu. Esam paspējuši uz saulrietu, kad viss iekrāsojas zeltītās krāsās. Nu kas var būt burvīgāks par šādu vakaru. Un izrādās mēs dzīvojam pavisam nelielā attālumā no šīs pilsētiņas burvīgākās saulrietu vērošanas vietas. Cik jauki, ka ir nesezona un esam šajā vietā vienīgie…
Piekraste Novigradā
Šeit ir neliela bāka, kuru neredzējām darbojoties. Laikam jau tas tikai tādai noskaņai… Un blakus tai neliela baznīca – Svētā Nikola baznīca, nu pavisam maziņa.
Patiešām, šeit ir ļoti skaisti un gribētos te tā mierīgi pasēdēt, bet saulīte pazūd aiz kalniem un laiks doties tālāk, sajust zvejnieku pilsētiņas šarmu citās vietās.
Pa ceļam redzam daudz laivas, kuras regulāri dodas jūrā. Šo ainavu var baudīt no ļoti glītas promenādes, kas stiepjas visas piekrastes garumā. Šeit tiešām rodas autentiska sajūta, jo var iejusties vietējo iedzīvotāju ikdienā. Pa ceļam redzam vīrus, kas spēlē kaut kādu spēli īpaši izveidotā laukumā. Izskatās pēc zvejniekiem, kas tādā veidā atpūšas un izklaidējas.
Saulriets Novigradā
Gribētos arī nogaršot kādus vietējos labumus, bet laikam nesezona tomēr dara savu un lielas izvēles nav. Atrodam krodziņu, kura galdiņi glīti izvietoti uz promenādes. Skats ideāls, tāpēc pieciešam piedāvātos fritējumus. Un ar horvātu vīnu kopā, nav ne vainas.
Ar katru mirkli arvien vairāk satumst un visur iedegas apgaismojums un lampas logos. Kaut kur redzam arī laivas dodamies jūrā. Tāds skaists dienvidu sajūtām pārņemts vakars.
Piekraste Novigradā
Mājās dodoties jau ir pilnībā satumsis un visapkārt ir tāds miers un klusums.
Un vēlreiz atgriežamies mūsu saulrieta vietiņā, pie bākas un baznīcas. Tagad jau šeit valda citas krāsas – melnbaltās. Mazliet pasēžam un pabaudām dienvidu smaržu un skaņas. Lielisks noslēgums garajai dienai, kas bija sākusies kaut kur tālu kādā Polijas pilī…
Novigrada vakara krāsās
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!