Pastaigu pa Cīrulīšu dabas takām sākam no Žagarkalna, kur mudž no slēpotājiem. Sākot no šejienes ir vislielākā apskates objektu koncentrācija. Nonākot uz takas, cilvēku par laimi ir maz. Tā, ka no kāda kalniņa var arī droši nolaist ar ragavām. Ar ratiem gan nedaudz ekstrēmāka ir kāpšana lejā pa stāvumiem. Tā, kurš ātrāk, kurš lēnāk, nonākam līdz galvenajiem objektiem – Dzidravota, kurā no ziemas miega pamodusies plunčājas varde un Gaujas vecupes ar Spoguļu klintīm. Ziemīgie skati ir vienkārši fantastiski. No lielajām temperatūru starpībām, ūdens kūp.

Ejam tālāk gar Gauju, kura šeit ir daļēji aizsalusi un sekojot marķējumiem, dodamies Ozolkalna virzienā, pa ceļam sildoties ar tēju un pārvarot šķēršļus nokritušu koku veidā. Maršruts līdz Ozolkalnam ir garākais iespējamais. Taču nonākot pie kalna nedaudz sapinamies marķējumos, jo sniega pūtēju appūsto koku dēļ tos neredz. Tā nu aizdodamies garām slēpošanas trasēm un turpinām iet pa ceļu. Sanāk, ka veicam lielu lieku gabalu. Lielākais bērns brīžam ragavās, brīžam ejot vai skrienot, lai ātrāk veiktu šo posmu ar nepārtrauktu kāpumu augšā.

Kopumā gan veicam tikai 6,5 km, bet kādus un vēl šajā aukstumā. Atgriežoties Žagarkalnā, silts kakao no termosa. Nekas nav labāks par to!