Ceļā/15 novembris, 2019/Galamērķi ārpus Latvijas
-
KO REDZĒT BRAUCOT PA MAZAJIEM CEĻIEM
Bieži vien steidzoties uz tālākiem galamērķiem, ceļš cauri Polijai ar auto ir neizbēgami gara maršruta sastāvdaļa, izņemot kādu ēšanas, degvielas uzpildes vai nakšņošanas vietu. Tomēr Ziemeļpolijā ir vērts apmeklēt vairākas vietas, kas ir saistošas visai ģimenei.
Kādu laiku atpakaļ rakstīju par to, ko redzēt Gdaņskā un pa ceļam uz to (lasiet šeit). Šis būs papildinājums, kas var noderēt pavisam nelielam ceļojumam – aptuveni 3-4 dienām.
Pēc aptuveni 5 stundu brauciena no Rīgas, nonākam Varmijas-Mazūrijas vojevodistē, kas ir Polijas ezeru zeme. Tā ir bijusī Austrumprūsija ar sev raksturīgajiem šaurajiem alejtipa ceļiem, pa kuriem jābrauc ļoti vērīgi. Arī reljefs šeit ir diezgan interesants. Ainaviskas vietas, it īpaši mūsu apmeklējuma laikā, kad šeit valda zelta rudens.
Neaizbraucot līdz pirmajai lielākajai pilsētai aiz Lietuvas/Polijas robežas – Suvalkiem, gandrīz uzreiz aiz robežas jānogriežas uz Goldapu (Gołdap), lai nonāktu līdz pirmajam objektam.
RĪGA-STANČIKI-GOLDAPA-TIKOCINA-BELOSTOKA-BELOVEŽA
Hotel Esperanto, Białystok, Polija
Stančiku dzelzceļa tilti ir augstākie Polijā. Tie uzbūvēti 20.gadsimta sākumā (1912-1918), ir 200 m gari un 36 m augsti. Kopš 2.pasaules kara beigām tie kā dzelzceļa tilti netiek izmantoti. Šie divi tilti mūsdienās ir rekonstruēti un pārvērsti par tūrisma objektu. Par samaksu (jo tas ir privātīpašums) iespējams arī tajos uzkāpt, taču mēs šo iespēju neizmantojam. Vasaras sezonā šeit noteikti ir lielāka dzīvība, jo redzami vairāki suvenīru un ēdamlietu kioski, kas šobrīd gan ir slēgti. Un esam šeit vienīgie.
Šīs apkārtnes mežos ir vēl citi līdzīgi tilti, bet rekonstruēti ir tikai šie, pārējie apskatāmi kā daļēji sabrukuši. Uz tiem apkārtnes ceļos ik pa laikam sastopamas norādes.
Stančiku tilti
Pretim tiltiem ir uzbūvēts skaists skatu tornis, no kura paveras burvīga ainava uz tiltiem un apkārtni. Rudens krāsas īpaši izdaiļo.
Skatu tornis netālu no Stančiku tiltiem
Skats no skatu torņa
Pa skaistajiem aleju ceļiem dodoties tālāk uz rietumiem, var nonākt vēl vienā simpātiskā pilsētiņā, pie Krievijas robežas (Kaļiņingradas apgabala).
Ainavas ceļā
Goldapa līdz 1945.gadam ietilpa Austrumprūsijā un 2.pasaules karā smagi cietusi. Taču mūsdienās tas ir vietēja mēroga tūrisma centrs ar sanatorijām un spa centriem. Vienīgais veselības kūrorts šajā reģionā, kas pēdējā laikā strauji attīstās. Tiek uzskatīts, ka tajā ir tīrākais gaiss Polijā.
Objekts, kuru vērts šeit apskatīt ir Mazūrijas sālsūdens kondensēšanas tornis, ceturtais lielākais Polijā, kā arī Zdrój – pumpju istaba ar minerālūdeņiem un ārstnieciskajiem ūdeņiem, kā arī sāls ala.
Mēs gan apmeklējam tikai ārpusē izvietotos apskates objektus. Kā pirmo – sālsūdens kondensēšanas torni, kurš izskatās šobrīd ir nelielā rekonstrukcijā, droši vien līdz ar tūrisma sezonas beigām. Pašreiz iespējams to apskatīt tikai no zemes, vasarā iespējams uzkāpt arī augšā.
Mazūrijas sālsūdens kondensēšanas tornis
Šāda veida torņus sauc arī par ērkšķu mājām, kas veidotas, lai iegūtu sāli no sālsūdeņa, iztvaicējot no tā ūdeni. Līdzīgi torņi sastopami galvenokārt Vācijā, Austrijā un Polijā.
Pēc torņa apskates, bērniem interesants šķitīs palielais bērnu rotaļu laukums, kuram arī atvēlam krietnu laiku, jo šeit ir vairākas pie mums retāk redzētas atrakcijas, piemēram ekskavatori.
Bērnu rotaļu laukums Goldapā
Šoreiz nedodamies tālāk uz rietumiem, bet gan iepazīt vēl citas vietas un pilsētas, kurām citreiz paskriets garām.
Dodoties Belostokas (Białystok) virzienā atrodas neliela pilsētiņa – Tikocina, kuru vērts apmeklēt, lai redzētu citu Poliju. Vispirms jau izbraucot pa mazajiem lauku ceļiem, lai tajā nokļūtu. Un otrkārt, tās atšķirīgās apbūves dēļ. Ņemot vērā, ka Polija tika krietni postīta 2.pasaules kara laikā, šeit ir saglabājusies unikāla senlaicīga arhitektūra.
Tikocina ir pavisam neliela pilsētiņa ar aptuveni 2000 iedzīvotājiem. Pirms 2.pasaules kara, šeit dzīvojuši 2000 ebreju. Pilsēta tiek saukta par baroka pērli.
Pilsētas apskati sākam ar karaļa Sigismunda II Augusta pili, kura celta 15.gadsimtā un ir nesen rekonstruēta. Mēs to apskatām tikai no ārpuses, bet iespējams arī apskatīt iekštelpas un ieturēt maltīti pils restorānā.
Sigismunda II Augusta pils
Arī mums laiks pusdienām, kuras nolemjam ieturēt krodziņā Alumnat, kas izvietojies ēkā, kas celta 17.gadsimtā kā militārais kara hospitālis. Ēka, kurā šobrīd atrodas gan minētais restorāns, gan viesnīca, ir viena no vecākajām šāda veida ēkām Eiropā. Nezinu, kāda ir gulēšana ēkā, kurā kādreiz atradusies slimnīca, bet pusdienas bija ļoti labas un ēkas vizuālais skats arī ir baudījums acīm.
Alumnat – viesnīca un restorāns
Turpinot pilsētiņas apskati, noteikti jāapstaigā centrālais laukums ar senlaicīgajām koka mājiņām, kuras rotā koka grebumi, slēģi un krāšņas puķu dobes. Šur tur uz senatnīgajiem namiņiem kā atgādinājums par mūsdienām ir salipinātas neseno vēlēšanu reklāmas lapiņas.
Senā Tikocinas apbūve
Izstaigājot centrālo laukumu var nonākt pie vēl viena vietējās nozīmes tūrisma objekta – 17.gadsimta sinagogas. Un lai gan kopš 2.pasaules kara šeit ebreji vairs nedzīvo, sinagoga ir ievērojams tūrisma objekts, kurā izvietots arī pilsētas muzejs.
17.gadsimta sinagoga Tikocinā
Tāda neliela pilsētiņa, pavisam cita Polija, kādu to pierasts redzēt.
Tikocinas galvenais laukums un tā apkārtne
Kontrastam, dodamies uz vienu no blīvāk apdzīvotajām Polijas pilsētām, kas kādreiz asociējās tikai ar stāstiem par tirgus apmeklējumu un nosaukumu uz ceļu norādēm, braucot Varšavas virzienā – Belostoku. Pilsētu izvēlējos apzināti, lai lauztu šos stereotipus un atklātu jaunas, skaistas vietas.
Patiešām, Belostoka ir ievērojama tirdzniecības pilsēta ar vairākiem lieliem tirdzniecības centriem un outletiem, kuriem tiek veltīts arī neliels laika sprīdis diennakts tumšajā laikā. Viens no tiem, piemēram, atrodas rekonstruētā fabrikas ēkā, kas to padara vizuāli interesantāku par citiem. Bet dienā Belostokā ir vairākas citas vietas, kuras ir vērts apskatīt.
Kā pirmo gribētu pieminēt Braņicku pili (Pałac Branickich w Białymstoku) ar kompleksu, kas celta 17. gadsimta vidū un parku vēlā baroka stilā. Diemžēl, kā jau iepriekš minēju, ļoti liela Polijas daļa tika karā nopostīta, tai skaitā arī šī pils. Šobrīd tā ir pilnīgi rekonstruēta un tajā atrodas Medicīnas universitāte. Daļu iekštelpu iespējams apskatīt. Pastaiga pa pils parku un čaukstošām rudens lapām, ir īpaši skaista šajā gadalaikā.
Braņicku pils un dārzs
Bez šīs pils un parka apmeklējuma, jāapskata pilsētas centrālais laukums un iela, kurā izvietojušas vēsturiskās ēkas. Gandrīz katrā ēkā atrodas kāds krodziņš vai restorāns, kuros pārsvarā var dabūt vietējos poļu ēdienus, slāvu tautu vai ebreju virtuvi. Arī mēs divus no šiem krodziņiem iemēģinām – Restauracja Tygiel, kas skaitās četru nāciju restorāns un Babka, kurā vairāk tiek piedāvāta slāvu un poļu virtuve. Gandrīz visur šajā reģionā iespējams nobaudīt pelmeņus, kas ir šī reģiona tipiskais ēdiens. Tos var dabūt ar dažādiem pildījumiem, kā arī saldus.
Belostokas centrs
Vakariņas Belostokā
Pavisam netālu no Belostokas atrodas bērniem aktuāls parks – Jurajski Park Dinozaurów „Muzeum Dziejów Ziemi”, kas veltīts dinozauriem. Pirms ieejas parkā, atrodas laukums ar dažādiem karuseļiem, kas gan izskatās diezgan seni un šis skats mūs neuzrunāja, bet, kad nonācām līdz kasei un pašiem dinozauriem, viss bija kārtībā. Bērns gan sākumā nedaudz nobijies, bet beigās jau grib gandrīz pie katra dinozaura nobildēties. Un arī karuseļi ārā nākot vairs neliekas tik biedējoši, tiek iemēģināts autodroms.
Dinozauru parks un karuseļi
Noslēdzot ar vietām, kas būtu jāredz Belostokas apkārtnē, pēdējā, bet varbūt visievērojamākā, pat Eiropas līmenī, ir Belovežas gārša.
Belovežas gārša ir viens no pēdējiem un lielākajiem Eiropas līdzenumu dižmežiem, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tas atrodas divās valstīs – Polijā un Baltkrievijā. Bez tā, ka gārša ir ievērojama ar vērtīgajiem mežu kompleksiem, tās teritorijā savvaļā sastopami apmēram 800 Eiropas lielāko sauszemes dzīvnieku – sumbru. Visizplatītākās koku sugas šeit ir Norvēģijas egle, priede, melnalksnis, parastais ozols, sudrabbērzs, purva bērzs. Nacionālā parka zonā aug 130 gadīgi koki.
Ceļš cauri Belovežas gāršai
Brauciens cauri Belovežas gāršai šajā gadalaikā ir īpaši ainavisks. Savukārt, ja patiešām grib ieraudzīt dzīvu sumbru, ir vērts doties uz Sumbru rezervātu, kur tie un arī vairāki citi mūsu platuma grādos mītoši dzīvnieki redzami tādā kā zooloģiskajā dārzā, bet ar daudz plašākiem laukumiem dzīvniekiem. Un arī šeit ir padomāts par mazākajiem apmeklētājiem, pie ieejas ir plašs rotaļu un atrakciju laukums.
Sumbru rezervāts Belovežas gāršā
Pati Belovežas pilsētiņa ir neliela, bet to apmeklē ievērojams skaits tūristu, tāpēc šeit ik uz stūra ir krodziņi un apartamenti. Grūti iedomāties, cik pilns šeit ir vasarā, jo pat šajā rudens dienā, visur bija ļoti daudz tūristu. Tas tāpēc, ka no šejienes var doties īsākos un garākos pārgājienos un izbraucienos ar velo pa Belovežas gāršu, kā arī pa veco dzelzceļu izbraukt ar drezīnu un vēl citas izklaides.
Belovežas gārša gadsimtiem ilgi bijusi Polijas karaļu medību vieta. Bet vislielākā ietekme šeit bijusi Krievijas imperatoram Aleksandram III, kurš šo teritoriju padarījis par privātu un licis uzbūvēt pili ar 120 istabām. Tomēr pats mežu apmeklējis tikai vienreiz, neilgi pirms savas nāves. Tā kā Belovežas pilsētiņa atrodas pie pašas Baltkrievijas (agrāk cariskās Krievijas) robežas, tā 19. gadsimtā bija pārkrievojusies un ar laiku kļuva par caru atpūtas un medību vietu. Pēdējais Krievijas cars Nikolajs II Belovežu apmeklējis 6 reizes un viņam šeit tika uzbūvēts koka ēku komplekss – “Bialowieza Towarowa“. Šis komplekss veiksmīgi pārdzīvojis abus pasaules karus un pēc dzelzceļa slēgšananas 1992.gadā kādu laiku bijis pamests līdz 2003.gadā kļuvis par restorānu – Restauracja Carska, kuru nolemjam apmeklēt papusdienošanai.
Tā kā ir ļoti silta rudens diena, ir iespēja nepiespiestākā atmosfērā papusdienot ārā, kas ir īpaši svarīgi ar mazu bērnu. Iekšējais interjers veidots ar cara laikam atbilstošām mēbelēm, fonā skan tā laika mūzika. Atmosfērīga vieta. Ārā skats arī ir interesants, sēžam blakus sliedēm, jo restorāns ir bijusī stacijas ēka. Uz sliedēm saglabāti senatnīgi vagoni un lokomotīves. Arī ēdienu nosaukumi ir cariski, nogaršojam cara pelmeņus.
Cara restorāns ēku kompleksā “Bialowieza Towarowa”
Pēc gardajām pusdienām, apstaigājam apkārtni. Blakus stacijas ēkai, ir izvietojies vēsturisks ūdens tornis, kurā šobrīd izveidoti luksusa apartamenti, kā arī dažos vagonos izveidoti apartamenti ar cara laika iekārtojumu. Neparasta nakšņošanas vieta.
“Bialowieza Towarowa” komplekss ar ēkām un vagoniem, no kuriem daļa ir viesnīca
Ar šo arī beidzas mūsu šī reģiona iepazīšana. Atklātas jaunas un apmeklējuma vērtas vietas, lai Polija nebūtu tikai skrējiens cauri.
Pi | Ot | Tr | Ce | Pi | Se | Sv |
---|---|---|---|---|---|---|
1 | ||||||
2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7 | 8 |
9 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 |
16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 | 22 |
23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 | 29 |
30 | 31 |
Trackbacks & Pingbacks
[…] Lasīt vairākZiemeļpolijas ceļi […]
[…] Stančiku tilti un Goldapa Vilku midzenis Gdaņska […]
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!